Dažādu paaudžu līgatnieši satikās pilsētai nozīmīgā sarīkojumā – Līgatnes kluba 120. jubilejā. Bijušie darbinieki, pašdarbnieki, skatītāji, klausītāji, daudzi, kuriem atmiņas saistās ar šo klubu, tovakar bija atnākuši, atbraukuši, arī ieradušies no tālienes.

Plašajā koncertā vēsture mijās ar šodienu, ikviens varēja iepazīt Līgatnes kluba aizvadītos gadus. Lai oficiāli pilsētā ir kultūras nams, ikdienā ikviens to sauc par klubu. Arī svētku reizē, jautāti, kam tad jubileja, tikai daži vietējie cilvēki to dēvēja par kultūras namu.

Jubilejas koncertā piedalījās šodienas amatiermākslas kolektīvi, kopā bija sanākuši kādreiz populārie, kā grupa “Holanders”, kur solo kā pirms gadiem dziedāja Anita Beķere – Jaunzeme. No agrāko gadu dokumentālo filmu, kinožurnālu kadriem par savu laiku atgādināja daudzi līgatnieši, kuru vairs nav savējo vidū. Izmantojot mākslas filmu fragmentus, kas uzņemti Līgatnes klubā, tika atgādināts par dažādiem laikiem Latvijas vēsturē. Vēsturiskās liecības – filmas – bija sagādājis Harijs Beķeris.

“Līgatnei veicies ar labiem vadītājiem. Dažādos laikos kultūra bijusi vērtība, tā atbalstīta. Ja nebūtu iepriekšējo paaudžu, kas te dziedāja, dejoja, spēlēja teātri, tad diezin vai to darītu viņu bērni un mazbērni,” sacīja Līgatnes Kultū­ras un tūrisma centra direktore Sarmīte Usāne un uzsvēra, ka prasme un nepieciešamība saglabāt tradīcijas Līgatnē ir aizvien dzīva.

Ilggadējais Līgatnes papīrfabrikas direktors Ilmārs Norītis atzina, ka pašam visu mūžu bijusi tuva kultūras dzīve, tāpēc pašsaprotami, ka bija tā, kā savulaik rakstīja “Padomju Jaunatne”, ka papīrfabrikas klubā nekad nekā netrūka, ko vajadzēja, nopirka vai arī izgatavoja fabrikā. “Dziedāju korī, ansamblī, vīru kvartets pat ieguva trešo vietu Latvijā. Priekšniecība man pārmeta, ka direktors dzied, esot jāstrādā,” atmiņās kavējās Ilmārs Norītis un izteica prieku, ka klubā ir tik labs koris, ir Latvijā pazīstams deju kolektīvs, un novēlēja izturību un neizsīkstošu radošo domu.
Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins, jaunībā aktīvs pašdarbnieks, pārsteidza ar pazīstamo dziesmu “Es mīlu tevi un Gauju, un papīrfabriku”. “Pašsaprotami, kur būs garīgums, kultūra, būs arī viss pārējais. Salabot ceļa bedrītes ir ekonomiskā vērtība, bet, cik ātri tā atnāk, tik ātri aiziet. Garīgā vērtība atnāk un paliek cilvēku sirdīs un liek atgriezties,” sacīja Līgatnes novada vadītājs un atgādināja par tiem daudzajiem pilsētniekiem, kuri klubā aizvadījuši daudzas stundas, kuri darbojušies, aizrāvuši citus. Īpaši tika sveikts Ziedonis Kalniņš, kurš uzņēmās vadīt deju kolektīvu un darīja to 15 gadus. “Puišiem tajā laikā nebija modē dejot tautiskās dejas, viņu ļoti trūka, daudz strādājām, izveidojās labs kolektīvs,” pastāstīja Ziedonis Kalniņš un bija gandarīts par “Zeperiem”, kas turpina viņa iesākto.

Kā smej līgatnieši, iet uz klubu ir tas pats, kas iet pie Dainas. Daina Birne kultūras namā strādā jau 37 gadus, šķiet, zina un prot visu. Svētku reizē viņa spēlēja teātri, un pilsētnieki viņu sveica ar aplausu vētru.

Līgatnē ir tradīcija, ja ir kas svarīgs, tad iesaistās daudzi. Tā bija arī, rīkojot kluba 120.jubileju. Bet par kādu citu līgatniešu tradīciju bijis rakstīts pirms 50 gadiem: “Īsts līgatnietis nekad un nekur neierodas laikā jeb Līgatnē nekad nekas laikā nesāksies, vai tas būtu kino seanss, teātra izrāde vai vecāku sapulce skolā, vai kāds cits kolektīvs pasākums. Ar transportlīdzekļu untumiem līgatniešiem nav jārēķinās, katrs pats zina, cik laika paiet ceļā no mājām. Ir dīvains paradums, sākoties izrādei, neieņemt viss vietas zālē, bet uzkavēties uz ielas vai, labākajā gadījumā, pie garderobes.” Un tā no paaudzes paau­dzē.