Bijušais dzelzceļš no Ieriķiem līdz Gulbenei šovasar kļuvis pazīstams Latvijā. Zaļos dzelzceļus – bijušās dzelzceļa līnijas – labprāt izmanto velotūristi, pa tām kājāmgājēji dodas garos pārgājienos.

“Visu laiku medijos skanējis, ka mums nekā nav. Lūk, igauņiem ir tas, vēl kādā valstī kas cits, tikai ne Latvijā. Diemžēl tā mēdza teikt arī tūrisma nozares pārstāvji. Šovasar daudzi ieraudzīja Latviju. Mums ir viss, kas var kādu interesēt. Pēdējos gados ir tik daudz izveidots, vajag daudzus gadus, lai visur pabūtu. Latvijā iezīmējas arī Santjago ceļš,” saka Vid­zemes Tūrisma asociācijas valdes priekšsēdētājs Raitis Sijāts.

Neizmantoto dzelzceļa līniju “Latvijas dzelzceļš” uz patapinājuma līguma pamata nodevis pašvaldībām un “Zaļo ceļu asociācijai”. Uzturēšana ir pašvaldību ziņā, bet par tūrisma infra­struktūru domā asociācija.

“Kaut par to, kā izmantot šo zaļo dzelzceļu, nedomāsim, to tāpat izmantos, bet nevarēs kontrolēt. Protams, kad sākās darbi, daudzi vietējie bija uztraukušies, ka vairs nedrīkstēs pa to braukt, ka kaut ko ierastajā kārtībā ierobežos. Tā nav, bet ir ieguvums, proti, garām brauks tūristi. Kur cilvēki, tur iespējas,” pastāsta R.Sijāts.

Agrākos gados pamazām veidota infrastruktūra. Daudz darījusi Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas novadu pašvaldība, arī iedzīvotāji. Pie Gulbēres ezera un Dzērbenes stacijas ierīkota atpūtas vieta, pieejama informācija par apkārtni, bet asociācija veikusi maršruta marķēšanu. “Ir prieks darīt, ja ir atbalsts. Dzērbenieši piedalās sakopšanas talkās, līdzdarbojas,” teic R.Sijāts. Pie Gulbēres ezera tek Ievalčupīte, dzelzceļa uzbērums ir vairākus desmitus metru. Lejup uz upīti un vēsturisko caurteku ved kāpnes. “Apkārt viss bija ieaudzis krūmos. Tagad iztīrīts. Dzērbenieši arī iztīrīja taku gar upīti, un tagad pa to var aiziet līdz Brenkūža ezeram.”

Asociācija, piesaistot ”Leader” finansējumu, piecos dzelzceļa posmos veikusi tīrīšanu. “Vislie­lākais prieks daudziem ir par atjaunoto dzelzceļa tiltu pār Gauju Jaunpiebalgā. Tas bija bīstams, kā teica kāds jaunpiebaldzēns, pat suns negājis pāri. Šī gājēju-velo laipa pār Gauju ir svarīga vietējiem,” stāsta R.Sijāts.

Zaļā dzelzceļa malā atrodas “Lielkrūzes”. Zaļais dzelzceļš un tūristi ir gan apgrūtinājums, gan iespējas,” saka saimniece Va­lentīna Dolmane un piebilst, ka uzbēruma malā atrodas saimniecības zivju dīķis, ganības un nāksies kaut ko mainīt saimniekošanā. “Prieks par pievilcīgo ainavu, kas redzama pēc attīrīšanas. Tiltiņš pār Gauju ir ieguvums visiem,” vērtē jaunpiebaldzēniete un atzīst, ka grūti paredzēt, cik liela būs tūristu plūsma. Šovasar daudzi interesējušies par iespējām pārnakšņot, bet saimniecība var piedāvāt vien telšu vietas.

Jau agrākos gados raizes apkārtējiem un zaļā ceļa apsaimniekotājiem sagādāja kvadraciklisti, motociklisti. “Ceļš paredzēts velosipēdistiem, kājāmgājējiem un jātniekiem. Arī kopā ar pašvaldību domāts, kā apturēt šos braucējus, viņi izārda ceļu,” stāsta V.Dolmane. Pirms gadiem pretim savam īpašumam, kur netālu ir dabas liegums, viņa ar Dabas aizsardzības pārvaldes atļauju kā šķēršļus uz ceļa salika akmeņus. Naktī tie ar tehniku tika novākti.

“Esam domājuši par barjerām konkrētās vietās. Ja kādam vietējam jābrauc ar mašīnu, sazinoties ar pašvaldību, to var darīt. Posmos, kur malā nav māju, arī notiek braukšana un ceļa izdangāšana,” saka R.Sijāts un uzsver, ka zaļā ceļa uzturēšana nav dārga, vien jāpļauj. Greiderēšana, ja pa to brauc motorizētais transports, noteikti būtu dārgāka.

R.Sijāts atzīst, ka ceļotājiem ir svarīgi iespējami vairāk redzēt. Tāpēc tiek domāts par lokiem, kurus velobraucējs vai kājāmgājējs varētu izmest. “Aktīvajam tūrismam piedāvājam maršrutu “Vidzemes augstiene”- Jaunpie­balga – Vecpiebalga – Ineši– Ju­murda – Ērgļi. No Jaunpiebalgas uz Gulbeni, vēl arī Madonu. Bija doma par maršrutu līdz Vidzemes šosejai, tam madonieši nepiekrita,” pastāsta R.Sijāts un uzsver, ka asociācija tūrisma nozari vērtē vismaz reģionālā mērogā un plašāk. Diemžēl ļoti maz ir pašvaldību, kuras skatās kaut nedaudz tālāk par savām robežām, bet tūristam robeža nav svarīga.

“Daudzi jautā, cik tad braucēju un gājēju pa zaļo dzelzceļu ir. Varēsim pateikt precīzi, jo pie Amatas un ”Lielkrūzēs” tiks uzlikti skaitītāji,” stāsta R.Sijāts, piebilstot, ka ar tiem nevarēs saskaitīt jātniekus. Lietuvā, Igau­nijā populāras kļūst jātnieku sacensības pa zaļajiem ceļiem. Treniņi jau bijuši Limbažu un Ainažu pusē, izrādīta interese arī par zaļo ceļu Ieriķi – Gulbene.

R.Sijāts pastāsta, ka tūristi aizvien vairāk vēlas pabūt vēsturiskās vietās, un Cēsu apkaimē tās noteikti saistās ar brīvības cīņām. “Tādi maršruti ir pieprasīti, tāpat kā nacionālo partizānu cīņu vietas, militārais mantojums,” bilst R.Sijāts un pastāsta, ka pērnvasar kopā ar kājāmgājēju žurnāla žurnālistiem no Nīderlandes daudz taku, vietu izstaigāts. Viesi nakšņoja Cēsīs. Rakstā žurnālā bija nedaudz par pārgājieniem, bet lielāko daļu aizņēma stāsts par “Sirdsapziņas ugunskuru”, čeku. “Bija jāraksta par kājāmgājēju maršrutu… Tas pierāda, kas ieinteresē, kas kļūst var svarīgāko. Arī mums jādomā no dažādiem skatupunktiem, jāsaprot, kas cilvēkiem var būt svarīgs, kas var ieinteresēt, lai viņš par to stāstītu citiem un dzirdētais savukārt mudinātu viņus braukt uz Latviju,” pārdomas izsaka R.Sijāts. q