Pēc Valsts meža dienesta informācijas līdz 40 gadu vecu mežaudžu ar valdošo sugu ozolu platība ir tikai 845,85 hektāri, bet ar egli 256 184, 65 hektāri. Desmit līdz 20 gadus veci ozolu meži aug 364,15 hektāros, bet visvairāk – 1123,72 hektārus-aizņem simts līdz 110 gadus vecas audzes. Vecākais ozolu mežs – 320 līdz 330 gadi – aug 3,58 hektāros.

Kad runājam par mežiem, parasti domājam par eglēm, priedēm, bērziem, arī melnalkšņu, apšu audzēm. Bet Latvijā 9354,58 hektārus aizņem parastā ozola meži.

Pārgaujas novads ir bagāts ozoliem. Tie ir ne tikai Ungurmuižas, Raiskuma parka lepnums, ozoli gan nelielās audzēs, gan pa vienam ir daudzos īpašumos.

“Salīdzinot ar citiem kokiem, ozolu mežu nav daudz, bet dabā vietu ar ozoliem ir vairāk. Ozolu krāja ir 2,5 miljoni kubikmetru, tas ir maz, ja Latvijas mežu krāja ir teju 700 miljoni kubikmetru. Ozoliem ir ne tikai krājas, bet liela ainaviskā vērtība, tie saglabā bi­oloģisko daudzveidību. Aizvien biežāk īpašnieki izvēlas stādīt ozolus, dažkārt sakot, ka tas būs mantojums nākamajām paaudzēm,” stāsta mežsaimniecības demo­n­strējumu teritorijas “Pū­po­li” saimnieks, mežzinis Raimonds Mežaks. Sadarbībā ar Pārgaujas novada pašvaldību, Meža konsultāciju pakalpojumu centru ikgadējo Meža dienu laikā novadā notika seminārs “Ozolu mežu apsaimniekošanas pieredze Pārgaujas novadā”. To, ka ozolu mežu audzēšana ir gana aktuāla, apliecināja kuplais interesentu pulks ne tikai no tuvējiem kaimiņu novadiem.

No 2011. līdz 2016.gadam paš­valdība iesaistījās projektā “Meža biotopu atjaunošana Gaujas Nacionālajā parkā”. Un­­­gu­­r­muižā un apkārtnē tika apsekoti ozoli un to audzes, veikta kopšana. “Arī privātajos mežos ir ozolu biotopi. Vairākos veikta atēnošana, jo ozolam trūka gaismas. Pag­ājuši vairāki gadi, ir vērts apskatīties, kā ozoli jūtas,” saka R.Me­žaks. Ungurmuižā savukārt ir parkveida pļava, kurā aug ozoli. Tā tiek kopta, bet R.Mežaks piebilst, ka vislabāk būtu, ja tajā ganītos lopi.

Iestādīts parastais ozols

Mālpilietim Jurim Pudelim ir 40 gadu pieredze meža nozarē. Stādījis un kopis dažādus mežus. “Pirms četriem gadiem pie mājas bija saauguši ozoliņi. Tuvojās Latvijas simtgade, izdomājām iestādīt simts ozolus. Palika stādi, vēl simtu iestādījām. Tad domājām, ko ozoli augs vieni, jāsastāda pa starpām eglītes. Nokārtojām dokumentus un pieteicāmies Eiropas projektam. Ir iecere apmežot vēl divus hektārus neizmantotas lauksaimniecības zemes,” pastāsta mālpilietis.

Viņš atzīst, ka, gadiem strādājot mežā, labi redzamas klimata pārmaiņas. “Daba rāda, kas notiek, ir koku sugas, kuru bija mazāk, tagad aug labprāt. Ozoliem šie apstākļi patīk,” bilst J.Pudelis. Viņš atzīst, ka veidot ozolu mežu nav vienkārši, stādi ir ļoti dārgi, kad kociņi paaugušies, ir risks, ka meža dzīvnieki var nopostīt. “Ar to jārēķinās, nevar jau dusmoties, arī dzīvniekiem vajag savu telpu. Kad kādu ozoliņu apgrauž, Juris iestāda vietā. Ir patīkami būt vecu ozolu audzē un iedomāties, kāds pēc laika izskatīsies mūsu mežs,” saka Jura dzīvesbiedre Ingrīda Apine un piebilst, ka pie mājas aug veci ozoli. Abi atzīst, ka ir vērtīgi uzzināt, kā citi kopj ozolu audzes, kā tās pasargāt.

Mežu konsultāciju pakalpojumu centra Ziemeļvidzemes nodaļas vecākais mežsaimniecības konsultants Andris Vīrs dalījās pieredzē, kā jaunaudzes pasargāt no meža dzīvnieku, arī grauzēju postījumiem.

Bīstamā akūtā kalšana

Pēdējos gados ozolu audžu īpašniekus, ikvienu, kuram pie mājas aug ozoli, satrauc nepazīstamā ozolu akūtā kalšana. Latvijā uzsākti pētījumi par šo slimību. Valsts Augu aizsardzības dienesta Latgales reģionālās nodaļas vecākā inspektore, eksperte Valda Meijere stāstīja par vēl neizpētīto slimību. Tā apstiprināta arī vienam ozolam Ungurmuižā. Veca­jam kokam apkārt apvilkta brīdinājuma lente. Jau pa gabalu redzams, ka koks notecējis ar kaut ko melnu. Semināra dalībnieki tiek brīdināti, lai neiet ozolam pārāk tuvu, jo var kļūt par baktēriju iznēsātājiem.

Ozolu akūtā kalšana Latvijā pirmoreiz konstatēta 2017.gada pavasarī Šķēdē pie Talsiem, teritorijā, kas ir meža pētījumu stacijas pārziņā. Sākās silts laiks, vēl citiem ozoliem parādījās šādi iztecējumi. Speciālisti nesaprata, ko darīt. Rudens pusē slimos kokus nozāģēja, visus zarus izvāca. Nākamajā pavasarī veselajiem kokiem atkal parādījās iztecējumi. Tika meklēts, kas tā par slimību.

“Ozolu akūtā kalšana visvairāk pētīta Lielbritānijā. Tā skar visus ozolus, ne tikai parastos, pazīstama jau teju 40 gadu, zināma Vācijā, Francijā, Šveicē, Nīder­landē, bet ir pārsteigums, kā tā pēkšņi parādījās Latvijā,” stāsta V.Meijere. Angļu pētnieki secinājuši, ka akūto kalšanu izraisa divas baktērijas: “Brenneria goodwinii” un “Gibbsiella quercinecans”. Lielbritānijā ir šaurspārnu krāšņvabole, kas pārnēsā šīs baktērijas, pētnieki uzskata, ka tas ir galvenais koku inficēšanas avots.

Ozolu akūtās kalšanas izraisītie bojājumi traucē plūst sulai, kurā ir koka izdzīvošanai svarīgas uzturvielas un ūdens. Bojājumi palielinās pakāpeniski – visvecākā daļa ir tumša, un ap to ir melna josla, jaunākā bojājuma daļa ir gaišāk brūna, bet visjaunākā daļa malās ir bāli rozā un ūdeņaina.

2018.gada “Silava” meža speciālisti, Valsts augu dienests, Lauk­­sa­i­­mniecības universitātes mežu pētīšanas stacija uzsāka kopīgu pētījumu. 2018.gada vasarā tika atrasti aizvien jauni slimi ozoli. Ne tikai mežos, arī parkos, pie mājām. Pērn ar akūto kalšanu bojāti ozoli tika atrasti visā Lat­vijā, izņemot Ziemeļvidzemi. Tika ņemti paraugi ne tikai no koka, arī no zīlēm, augsnes, apkārtējiem augiem. Nozāģēta ozola celmā arī pēc diviem gadiem bija baktērijas. Tāpat tās atrada koksnes paraugos, kukaiņa kāpurā, kļavas un lazdas zaros, augsnē.

“Pētnieki vairs neko nesaprata. Latvijā šaurspārnu krāšņvabole, kuru Lielbritānijas pētnieki atzīst par slimības izplatītāju, Latvijā četru gadu laikā nav atrasta.

Tātad akūto ozolu kalšanu Latvijā izraisa tāds komplekss, kāda nav Lielbritānijā. Lielbri­tānijā kalst ozoli, kas vecāki par 50 gadiem, Latvijā saslimis arī pie mājas stādīts 15 gadus vecs koks. Angļu pētnieki secinājuši, ka pieci procenti nokaltušo ozolu atjaunojas un turpina dzīvot, jo snaudošie pumpuri dzen jaunus zarus,” par pētījumu stāsta V.Me­i­jere un uzsver: “ Secinājums viens – koku nozāģēšana nelīdzēs cīņā ar slimību.”

Pētnieki saņem daudz ziņojumu no iedzīvotājiem, ka ozoli kalst, bet tikai laboratorijā var apstiprināt, vai vainojama ozolu akūtā kalšana. 2019.gadā ozoli piesaulē sāka tecēt jau aprīlī. Šogad bija vēls pavasaris un ozoli netecēja, konstatēts tikai viens, kuru posta slimība, iepriekšējos gados bija ap 50.

“Varbūt baktērijas darbojas siltajā laikā. Kas veicina ozolu akūto kalšanu Latvijā, nav zināms. Varbūt iesaistītas kādas sēnes. Sadarbībā ar Lielbritāniju laboratorijā pētītas citas baktērijas, kas arī mēdz būt klāt iztecējumos,” teica V.Meijere.
Speciālisti atgādināja, ka patlaban ir īstais laiks, lai apsekotu mežus, apskatītos, kā jūtas ozoli.