Ziņas

Sabiedrība

Objektīva cena nav lēta cena

Attēlam ir tikai ilustratīva nozīme.Foto: Indars Krieviņš

Aicinājums, ka Cēsis ir lieliska vieta dzīvošanai, ir spēkā vien tajā brīdī, ja ir, kur dzīvot. Cilvēki, izvēloties pārcelties uz šo pilsētu, parasti atduras pret pirmo šķērsli – dzīvojamās platības jautājumu. Sociālajos tīklos regulāri parādās lūgumi palīdzēt ar īres dzīvokli, izskan vēlmes iegādāties dzīvokli, māju. Pašvaldībā norāda, ka nekustamā īpašuma tirgus Cēsīs ir aktīvs, katrā attīstības komisijas sēdē tiek izskatītas vairākas pirmpirkuma tiesības uz īpašumiem gan Cēsīs, gan Vaives pagastā. 

Pēdējā laika aprunātākajā sludinājumu portālā, kas tagad pārtapis par ss.com, redzam, ka īres dzīvokļu piedāvājums neliels, cenas nav mazas. Vienistabu dzīvokļi tiek izīrēti par 110 – 150 eiro mēnesī plus komunālie maksājumi, divistabu 170 – 250 eiro mēnesī plus komunālie maksājumi, kas Cēsīs, kā zināms, nav tie lētākie.

Pārdošanā piedāvājums lielāks, cenas par vienistabas dzīvokli no 15000 – 22000 eiro, par divistabu dzīvokli 22000 – 35000 eiro, trīs­istabu 32000 – 72000 eiro.

Divas dzīvokļu gribētāju rindas

Kopš treknajiem gadiem ieceres par jaunu nekustamā īpašuma projektu attīstīšanu gulējušas ziemas miegā, pēdējā laikā jūtama kaut kāda kustība. Vidzemē jaunu dzīvokļu piedāvājumā pirmās iesaistījušās pašvaldības, top jauns daudzdzīvokļu nams Valmierā, nākamgad Cēsīs atdzims pamestā jaunbūve Ata Kronvalda ielā.

Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs skaidro, ka ir atšķirības starp šiem projektiem: “Kaimiņpilsētā projekta attīstīšanu veic pašvaldības SIA, kas padara brīvākas rokas attiecībā uz to, kam piešķirt dzīvokļus. Mūsu gadījumā pasūtītājs ir Cēsu pašvaldība un Aizsardzības ministrija, līdz ar to jāievēro citas prasības.”

Likumā par pašvaldībām teikts, ka pašvaldības funkcija ir sniegt palīdzību iedzīvotājiem dzīvokļu jautājumu risināšanā. Tātad, ja pašvaldībai ir nauda, tā varētu būvēt īres namus. J. Rozenbergs gan norāda, ka šis likums jāskata kontekstā ar speciālo likumu par palīdzību dzīvojamo telpu piešķiršanā, kurā noteikti ierobežojumi. Tiesa, veiktas zināmas izmaiņas, kas pašvaldību vairs tik stingri neiegrožo.

“Agrāk bija tā, ja pašvaldībai ir brīvs dzīvoklis, uz kuru pretendē, piemēram, pašvaldībai nepieciešamais speciālists un bijušais cietumnieks, tas bija jādod otrajam, izvēles nebija. Tagad likumdošana mainīta, pašvaldība var veidot atsevišķu rindu, kurā reģistrēt nepieciešamos speciālistus valsts un pašvaldību funkciju veikšanai. Varam veidot divas rindas, pretī nosakot dzīvojamo fondu, uz kuru no konkrētās rindas var pretendēt. Varam nodefinēt, kura ir sociālā māja, uz to varēs pretendēt tie, kuri reģistrēti sociālajā rindā. Ja Ata Kronvalda ielas namu nodefinēsim kā īres namu jaunajiem speciālistiem, tajā mājokļi būs viņiem, nevis citiem.”

Protams, topošā daudzdzīvokļu māja nebūs risinājums dzīvojamās platības meklētājiem, jo gribētāju ir krietni vairāk un retais var kvalificēties speciālistu rindai.

J. Rozenbergs norāda, ka jūtamas arī citas pozitīvas indikācijas. Bijusi interese no iespējamiem investoriem par rindu māju būvniecību Cēsīs, “Koka dienu” komanda nākusi ar savu priekšlikumu. Arvien pieaugošās dzīvokļu cenas varētu radīt interesi par būvniecību, taču vienalga jauna projekta kvadrātmetra cena vēl krietni lielāka, nekā tiek prasīts, pārdodot, īrējot dzīvokļus vecajās, padomju laiku mājās. Iespējams, brīdī, kad cenas sāks tuvoties, cilvēki sāks domāt, ka varbūt labāk samaksāt vairāk, bet iegādāties vai īrēt dzīvokli jaunā, mūsdienīgā projektā, nekā vecā, nolietotā, kur nepieciešams remonts.

“Jaunu projektu attīstītājiem pilsētā būtu, kur izvērsties. Cēsu platība ir par kvadrātkilometru lielāka nekā Valmierai, bet iedzīvotāju par 10 tūkstošiem mazāk. Pilsētai vajadzīga lielāka iedzīvotāju koncentrācija, lai nodrošinātu efektīvāku infrastruktūras uzturēšanu un samazinātu komunālo pakalpojumu izmaksas. Centīsimies procesu sekmēt, bet pašvaldībai tam samērā maz instrumentu, visu nosaka tirgus,” saka J. Rozenbergs.

Zemas komunālās izmaksas

Pavasarī uz sarunu “Kur ir mans mājoklis Cēsīs?” aicināja jau minētais Koka dienu iniciators , arhitekts Ervīns Krauklis, nākot ar savu redzējumu, kā risināt dzīvokļu jautājumu. Viņš prezentēja ideju par trīsstāvu pasīvās koka daudzdzīvokļu mājas būvniecību. Piedāvājums interesants, klausītāji to uzņēma atsaucīgi, bet cik tālu projekta virzība?

E. Krauklis stāsta, ka process turpinās, vien šobrīd tas notiek pašiem uz sava rēķina: “Kā saka, pats sev esmu pasūtītājs. Projekts sagatavots nopietnā skiču stadijā ar visām specifikācijām, tuvākajā laikā to dosim neatkarīgam tāmētājam, lai saprastu, kas sanāk, kā arī dažādiem ražotājiem, lai redzētu, kādas iespējas. Svarīgi saprast, kāds ir gala cipars, lai redzētu, vai investīcijas ir to vērtas.”

Viņa iecere paredz 18 dzīvokļu trīsstāvu koka māju ar iespējami zemām komunālajām izmaksām. Tās vēl tiks precīzi aprēķinātas, bet tiek lēsts, ka, teiksim, apkure būs reizes desmit lētāka, nekā šobrīd Cēsīs. Projektā paredzēti seši vienistabas, seši divistabu un seši trīsistabu dzīvokļi.

“Cilvēkiem interese, protams, ir, bet galvenā ir neziņa, cik tas varētu maksāt. Katrā ziņā cenai jābūt konkurētspējīgai. Ja šāda veida individuālā māja maksā virs 1000 eiro kvadrātmetrā, mūsu uzdevums to dabūt zem šīs cenas.

Esam runājuši ar uzņēmējiem, kuri atzīst, ka šādu projektu Cēsīs vajadzētu, arī viņiem nepieciešami darbinieki, kuri gatavi strādāt, bet nav, kur dzīvot. Viņi varētu ieguldīt līdzekļus mājas būvniecībā, lai pēc tam izīrētu dzīvokļus. Šo māju redzu kā dzīvokļu īpašnieku kooperatīvu, kurā ieinteresētie iesaistās ar savu finansējumu. Cilvēkiem ir vajadzība pēc dzīvokļiem, kāpēc lai viņi neiesaistītos šajā projektā.

Protams, tas var beigties tā arī nesācies, bet man ir pārliecība, ka tā nevajadzētu būt. Jautājums, vai varam ar šo ēku būt konkurētspējīgā cenu līmenī,” skaidro E. Krauklis.

Divi galvenie faktori

Sabiedrībā izskan viedokļi, ka dzīvokļu īres cenas ļoti augstas, pat neadekvāti augstas, taču, kā norāda Ģirts Kuks, kurš darbojas nekustamo īpašumu jomā, patiesība ir vienkārša – objektīva cena nav lēta cena. Ja investors uzbūvē īres dzīvokļu namu, kura izmaksas ir vairāk nekā 1000 eiro kvadrātmetrā, un vēlas to 20 gados atgūt, varbūt pat nedaudz nopelnīt, šī summa jāsadala uz 20 gadiem, plus vēl nekustamā īpašuma nodoklis, mājas amortizācija, uzkrājums remontiem. Tā veidojas reālā īres cena.

“Dzīvokļu īre nav labdarības akcija,” saka Ģ. Kuks. “Cilvēki jāpieradina, ka ir objektīva cena, kas ne vienmēr atbilst tam, ko īrniekam gribas maksāt. Jāsaprot, ka dzīvoklis maksā tik, cik tas maksā. Vēl viena elementāra lieta: ja kādam nākas strādāt ar zaudējumiem, tas atstāj domino efektu uz citiem. Ja mājas īpašnieks nepelna, viņš nepērk no citiem. Šādā neobjektīvā cenu pasaulē dzīvojam.”

Tas saprotams, bet šobrīd jauno projektu Cēsīs nav, izīrēti galvenokārt tiek dzīvokļi, kurus cilvēki savulaik privatizēja par sertifikātiem, un tur nevar runāt par būvniecības izmaksām. Liela īres maksa tiek prasīta arī par dzīvokļiem, kas ir sliktā stāvoklī. Ģ. Kuks to skaidro ar to, ka tirgū nav jaunu piedāvājumu: “Deficīta dēļ lielas cenas arī īpašumiem sliktā stāvoklī. Vai ir izdevīgi dzīvokli kārtīgi izremontēt un tad pārdot vai izīrēt? Nē, jo īpašnieks nevarēs atgūt ieguldīto. Ja vairāk būtu jauno projektu ar pareizu, nevis dotētu cenu, automātiski lētāki paliktu vecie projekti. Šobrīd cilvēki redz, ka pieprasījums ir un viņi prasa tik, cik grib, un tam ne vienmēr ir objektīvs pamatojums. Protams, ja dārga īre, īrnieku atrast grūtāk, tie biežāk mainās, bet kustība notiek.

No pieredzes varu teikt, ja ir objektīvi noteikta cena un labs dzīvoklis, nav problēmu atrast īrniekus, un viņi nemainās gadiem. Šie ir divi galvenie faktori – objektīva cena un labs dzīvoklis.”

Viņš aicina nedaudz citādi paraudzīties uz apgalvojumu, ka māju, dzīvokļu cenas ir pārāk lielas: “Varbūt viss ir citādi, proti, nevis ir dārgi, bet mūsu pirktspēja ir pārāk zema.”

Gribam dzīvokļus jaunā projektā, bet Ģ. Kuks uz jaunu projektu attīstību reģionos raugās ļoti skeptiski. Šī brīža situācija liecinot, ka to izdevīgi darīt tikai Rīgas centrā vai tam tuvākajos mikrorajonos, citur tie nes zaudējumus.

Ģ. Kuks uzskata, ka cilvēki būs daudz jāizglīto jautājumos, kas saistīti ar nekustamo īpašumu: “Cilvēkam, kurš dzīvojis padomju sistēmā, grūti saprast, ka dzīvoklis var būt investīciju objekts, ar kuru viņš var veidot savus uzkrājumus. Ka būtu tikai normāli, ja būtu dzīvoklis vai dzīvokļi, ko izīrēt, šādi veidojot iekrājumus vecumdienām.Investējot mājas būvniecībā, tu paveic divus labus darbus: nodrošini cilvēkiem, kur dzīvot, un sev – vecumdienas. Protams, ne jau visiem ir šādas iespējas investēt, bet domāju, ka ir pietiekami daudz, kas to varētu. Tas mainīsies, kad nāks sapratne, ka dzīvoklis var būt labs investīciju objekts.

Vēl viena lieta, ka daudzi cilvēki uzskata, ka īrēt ir slikti, nepareizi, viņi to izvēlas tikai kā pagaidu risinājumu, lai tuvākā vai tālākā nākotnē tiktu pie sava īpašuma. Ņemot tam ilgtermiņa kredītu, cilvēki neapzinās arī kredīta riskus. Visos šajos jautājumos sabiedrība būtu pamatīgi jāizglīto.”

Runājot par pašvaldību iesaisti dzīvokļu būvniecībā, Ģ. Kuks izsaka cerību, ka šie dzīvokļi netiks dotēti: “Ja tirgū ienāks dzīvokļi ar dotētu cenu, tas nekādi nemotivēs nākt šurp investorus. Tā diemžēl ir visas valsts problēma, ka paš­valdības iejaucas uzņēmējdarbībā, sabojājot tirgu vēl vairāk. Tā ir daudzās jomās, un rezultāts nekad nav labvēlīgs uzņēmējiem. Jo tiklīdz ar deficītu īres cenas paceltas līdz objektīvam līmenim un investors sāk domāt, ka varbūt var uzsākt kādu projektu, bet paš­valdība iemet tirgū pārdesmit dotētus dzīvokļus, viss ir vējā. Arī pašvaldību piedāvājumam jānāk ar reālo tirgus cenu.”