Ziņas

Sabiedrība

Novadā ierodas aizvien jauni bēgļi

Palīdz risināt. Ukrainas bēgļu atbalsta informācijas centra sociālās darbinieces Margita Bērziņa un Liāna Lismane sarunā ar ukrainietēm Jeļenu Volkovu, Irīnu Kolomijecu un viņas meitu Vasilisu. Foto: Sarmīte Feldmane

Ukrainas bēgļu atbalsta informācijas centrā  Cēsīs, “CATA” ēkā, reti ir brīži, kad pēc informācijas vai palīdzības nevēršas kāds no bēgļiem.

“Patlaban Cēsu novadā ir reģistrēti  697 bēgļi, daži aizbrauc, ierodas jauni. Apmēram desmitā daļa no tiem, kas pie mums bijuši, ir vai nu atgriezušies Ukrainā, vai aizbraukuši uz citām valstīm. Lielākoties atbraukušas sievietes ar bērniem,” saka Katrīna Jansone, bet sociālā darbiniece Margita Bērziņa piebilst, ka ir tādi, kuri neinformē, ka aizbrauc, nākas interesēties, kur palikuši. Bijis arī, ka paziņo par aizbraukšanu, bet tomēr paliek.

“Situācijas ir ļoti dažādas, katram nepieciešama kāda palīdzība, jāpalīdz atrisināt kāda problēma,” pastāsta M.Bērziņa. Ne vienam vien bēglim vairs nav kur atgriezties, viņu mājas ir iznīcinātas. “Cilvēki domā, kā izdzīvot, uzturēt ģimeni. Saprot, ka dzīve jāsāk no jauna, jāmeklē darbs, mājoklis. Kurš grib strādāt un ir mērķis, darbu atrod pat nedēļas laikā,” atzīst sociālā darbiniece Liāna Lismane un uzsver, ka dzīvokļi ir vislielākā problēma. Zināms jau, cik grūti Cēsīs un apkārtnē atrast īres dzīvokli, bet, ja to meklē arī bēgļi, situācija kļūst sarežģītāka. Visproblemātiskāk ir tiem, kuriem līdzi ir kaķi un suņi. Ģimenēm ar mājdzīvniekiem dzīvokli izīrēt vēlas retais.

Jeļena Volkova ar vīru un dēlu no 10.jūnija ir Cēsīs. Viņi ir no Hersonas apgabala. Brauca ar savu mašīnu caur Krimu, Krieviju, jo citādi tikt prom nevar. Par to, kāda bija diennakts uz Krievijas – Latvijas robežas, gribas aizmirst, bet neizdodas. “Vairākkārt pārbaudīja. Tā kā man līdzi zāles, ko izrakstījis ārsts, mēģināja sasaistīt ar narkotikām. Mašīnu pārbaudīja ar rentgenu, noformēja vairākus protokolus, gribēja uzlikt sodus, izsauca policiju, kuru gaidījām sešas stundas. Policists bija cilvēcīgs un saprotošs – parādīju slimības vēsturi, receptes, ka tās manas zāles, un mūs palaida,” pārdzīvoto dažos vārdos pastāsta Jeļena un piebilst, ka dēls bijis ļoti pārbijies. Viņa atklāj, ka radinieki ir Ukrainā, grib izbraukt, bet tas praktiski nav iespējams. Tie, kuri sagatavojas ceļam, tiek aizturēti, savietoti vienuviet. Daudziem nav naudas, lai pat domātu par došanos prom.

“Pirms mums aizbrauca bērni. Palikām, pieskatījām viņu māju, iestādījām dārzu. Dzīvojām pilsētā, darba nebija, vienīgi lauksaimniecībā, un arī ne par algu, bet produktiem. Pensiju cilvēki bankas kontā saņem, bet interneta un sakaru pilsētā nav, sakaru torņi novākti. Pie bankām stāv rindā vairākas diennaktis, jo nauda ir kartē, bet, lai iepirktos, vajag skaidru naudu,” par ikdienu Hersonā stāsta Jeļena un uzsver, ka ātri izlēmuši – jābrauc prom, situācija kļūs tikai sliktāka. “Tagad mūsu mājās tiek iemitināti citi,” bilst ukrainiete.

Jeļena ir priecīga, ka vīrs Jevgēnijs jau atradis darbu alus darītavā, strādā par autokāra vadītāju. Vīrs ir pirmspensijas vecumā, neatkarīgi no pieredzes Ukrainā tādos gados cerības vispār atrast darbu ir ļoti mazas. Ģimene meklē dzīvesvietu Cēsīs.

No marta Cēsīs dzīvo Irīna Kolomijeca. Ar meitu un dēlu viņi ieradušies no Kropivnicas  Ukrainas vidusdaļā. “Bija bail par bērniem, kas notiks tālāk, tagad Kremenčukā  sabombardēja tirdz­niecības centru, tas ir 130 kilometrus no mūsu mājām,” pastāsta Irīna. Viņai patīk Cēsis. Dēls, kuram jau 18 gadi, iedraudzējies ar vietējiem jauniešiem, kopā brauc peldēties.

Sociālajā darbiniece Liāna Lismane labāk nekā citi saprot bēgļu pārdzīvoto. Viņa ir cēsniece, bet 18 gadus nodzīvojusi Kijivas apgabalā. “5.martā izbraucām no mājām. Ik pa laikam virs mums lidoja lidmašīnas, bija dzirdami sprādzieni, nevarēja saprast, cik tie tuvu vai tālu. Vīrs aizveda mani un bērnu līdz Ļvivai, tad trīs dienas līdz Latvijai. Viņš ir ķirurgs, strādā. Viņš nebrauks, paliks Ukrainā un darīs visu savas valsts labā. Strādājot centrā, es kaut nedaudz varu palīdzēt Ukrainai un ukraiņiem,” pastāsta Liāna un uzsver: “Man bija, kurp doties. Te ir vecāki, māsa.”

M.Bērziņa pauž gandarījumu, ka Liāna strādā centrā. Viņa prot ukraiņu, krievu un latviešu valodu, pazīst ukraiņu mentalitāti, kas sociālajā darbā ir ļoti svarīgi.

“Varbūt kolēģiem brīžam grūtāk saprasties, jautājumu ir ļoti daudz. Tā kā labi zinu, kā ir Ukrainā, man vieglāk izskaidrot, kas Latvijā kārtojams un darāms citādi. Cilvēki ir ļoti dažādi, katrs kaut ko nesaprot. Bet viņi visi ir aizbēguši no kara,” saka L.Lismane.