Raunas pagasta “Daiņkalni” Latvijas vēstures un cilvēku likteņu pētniekus saista jau septiņus gadus. Tad arī plašākai sabiedrībai kļuva zināmi notikumi 1952.gada aprīlī. Novadpētnieks, bijušais gatartietis Jānis Lācis arī izzināja, ka te bunkurā cīņā ar čekistiem iznīcinātas viņa divas māsīcas un brālēns. “Daiņkalnos” un kaimiņos “Graškalnos” iekārtotas piemiņas vietas, un atceres brīžos ik pavasari te satiekas dažādu paaudžu pārstāvji. Un ik pavasari pa kripatiņai vien atklājas jauni fakti par notikumiem, kuri skāra daudzus Raunā un kaimiņu Brantu pagastā, arī Gatartā, no kurienes šaipusē slēpjoties bija ieradušies mežabrāļi.

“Par pēckara notikumiem sāka runāt tikai pēc Atmodas. Par mežabrāļiem ziņu maz. Domājams, ka visi materiāli ir Maskavā, kamēr netiksim klāt arhīviem, neuzzināsim patiesību. Mūsu paaudze to neuzzinās,” atzīst Latvijas Nacionālo partizānu apvienības valdes priekšsēdētājs Ojārs Stefans un piebilst, ka notikumu liecinieki gadu desmitus par mežabrāļiem klusēja, jo nedrīkstēja runāt. Viņš pauž gandarījumu, ka dažviet vietējie novadpētnieki izsekojuši un izzinājuši mežabrāļu cīņas, viņu likteņus. Bet ar katru gadu to izdarīt aizvien grūtāk, jo aizsaulē aiziet liecinieki, tie, kuri varēja pastāstīt. “Mēs nezinām un diezin vai kādreiz uzzināsim, kur guldītas bunkuros nošauto cīnītāju mirstīgās atliekas,” saka Jānis Lācis un uzsver, ka katrs atklātais fakts ir vērtīgs, lai uzzīmētu tā laika notikumu gaitu un cilvēku likteņus.

Pirms septiņiem gadiem “Daiņkalnos” satikās Regīna Tīliba, Einārs Zariņš un Turalds Dziļums. Viņi ir dzīvi palikušie, kuri saistīti ar bunkuru. Regīnu, jaunu meiteni, mežabrāļi izgrūda no bunkura, tikai laimīgas nejaušības dēļ viņu nenošāva, Einārs piedzimis bunkurā, tikai pateicoties mediķu drosmei, izdzīvojis. Par saviem pirmajiem dzīves gadiem maz zina Turalds. “Tēvs ir no Palsmanes, māte no Brantiem, tepat kilometrus četrus no “Daiņkalniem”. Vecāki “Daiņkalnus” nomāja. Esmu dzimis 1951.gada jūnijā, un te dzīvoju kopā ar tēvu un māti,” stāsta Turalds.

Vija Sēja, kura kā mediķe pēc kaujas ieradās “Daiņkalnos”, atceras: “Kad čekisti māju ieņēma, vīstoklītī atrada bērnu. Tēvs bija turpat blakus nošāvies. Mātes nebija. Viņa it kā dzīvojusi arī kur citur. Kāpēc bērns bija pie tēva, neviens nepateiks. ” “Kā mamma tika cauri aplenkumam, nezinu. Drīz viņu saņēma ciet, un piecus gadus dzīvoju cietumā. Atceros, kā vilcieni garām brauca. Māsa piedzima cietumā. Vai mamma dzīvoja kopā ar viņu, kur viņa bija, nezinu, viņa par to nerunāja. Pēc cietuma ar mammu atgriezāmies Raunā. Man bija gadi seši, septiņi, kad mani atveda uz “Daiņkalniem”. Māja vēl bija.

Man vecie vīri neko nestāstīja. Visticamāk, baidījās, ka kādreiz kaut ko neizstāstu, kam nevajag. Viņi Brantos mani sauca tikai par Pērkonu, kaut mans uzvārds Dziļums. It kā māte savu uzvārdu ielikusi, lai mani neatrod,” stāsta Turalds Dziļums. Jānis Lācis nesen atradis dokumentus, kuros rakstīts Turalds Dziļums – Pērkons. Jaunieša vecumā Turalds Raunas pusē bija maz. Tā kā ģimenē apgādniece bija tikai mamma, mācījās par elektriķi Saukā, kur audzēkņi bija pilnā valsts apgādē. “Man meistars bija Jānis Lācis. Par to, ka abi esam saistīti ar “Daiņkalniem”, uzzinājām tikai, kad viņš sāka interesēties par šiem notikumiem,” stāsta Turalds un piebilst, ka uz “Daiņkalniem” kopā ar mammu bērnībā vairākkārt

atbraukuši. “Mājā dzīvoja tāds Vanags. Dīvaini, tā divas reizes dega. Elektrības mājā nebija. Viņš nesmēķēja. Kāpēc dega? Varbūt vīrs bija izrunājies nepareizi,” domās dalās Turalds.

Ne daudz ir zināms par mežabrāļiem, kuri no Gatartas ieradās Raunas un Brantu pusē. Viņi bijuši no tā saucamās Breikša bandas. “Tolaik par Breikša bandu apkārtnē, arī Smiltenē, kur strādāju, daudz runāja. Mežabrāļi, kurus iznīcināja “Daiņkalnos” un “Graškalnos”, ar viņiem sadarbojušies. Runāja arī, ka bandas vadītājs ir dzejnieka Leonīda Breikša brālis,” atceras Vija Sēja un uzsver, ka tās ir tikai runas, vai patiesība, tas jāpēta vēsturniekiem.

“Nacionālo partizānu cīņas iedvesa tautā drosmi. Mežabrāļi bez atbalstītājiem iztikt nevarēja. Viņi riskēja ar dzīvību un brīvību. Ap 80 tūkstoši cilvēku pēckara gados tieši vai netieši bija iesaistījušies pretošanās kustībā. Var uzskatīt, ka pēckara izvešanas uz Sibīriju notika arī tāpēc, ka čeka netika galā ar partizāniem. Izveda ģimenes, lai nebūtu atbalstītāju. Kad mežabrāļiem atbalstītāju vairs nebija, viņi bija spiesti izlaupīt veikalus,” stāsta Ojārs Stefans un uzsver, ka nacionālo partizānu loma Latvijas vēsturē nav novērtēta.

Pēc arhīvu datiem Latvijā nevienlīdzīgā cīņā krituši 2700 nacionālo partizānu. Latvijā ir iekārtots ap 300 piemiņas vietu. Tās ir visā Latvijā, visvairāk Latgalē, tur pirmie sāka cīņu pret okupācijas varu. Šogad Nacionālo karavīru biedrība izdos grāmatu par šīm piemiņas vietām.

Paaudzes mainās, dzīve turpinās. “Bez zināšanām par patieso vēsturi būsim tikai smiltis vējā. Esot starp lielām tautām, būtiski saprast, kas esam. Katram vispirms ir jāzina savas ģimenes vēsture, jāzina, ko dzīve ar mums darījusi. Ja nezināsim, nespēsim turēties pretī safabricējumiem, ko mums mēģina pasniegt kā vēsturi. Citi mēģina priekšā uzrakstīt tādu vēsturi, kādu vēlētos redzēt,” tikšanās reizē sacīja Saeimas deputāts Juris Dalbiņš.

Nākamgad atkal “Daiņkalnos” satiksies gan ar šo vietu saistītie, gan vēstures interesenti, gan patriotiski noskaņotie. Ģenerāļa Jura Vectirāna stādītais ozoliņš būs paaudzies. Atkal pavērsies kāda kripatiņa vakardienas. Interesanti, varbūt kāds glabā atmiņas, kuras dzirdētas no bijušajiem čekistiem.