Ziņas

Sports

Noskriet 246 kilometrus

Distancē. Skrējēja Sigita Vāce sevi Latvijas skriešanas vēsturē ierakstījusi kā pirmo sievieti, kura veikusi Spartatlona 246 km distanci.Foto: no albuma

Latvijā populārākā taku skrējiena “Stirnu buks” Cēsu posmā klāt bija arī Sigita Vāce, kura septembra beigās noskrēja Grieķijas vēsturisko Spartatlonu.

Viņa 246 kilometrus no Atēnu Akropoles līdz karaļa Leonīda statujai Spartā veica atvēlētajā 36 stundu sacensību kontrollaikā (34:54:30), kļūstot par pirmo Latvijas sievieti, kas finišējusi vienās no ekstremālākajām sacensībām pasaulē. Starp 12 Latvijas skrējējiem, kas pieveikuši Spartatlonu, Sigita ir vienīgā sieviete.

Nelielā sarunā ar “Druvu” viņa dalījās piedzīvotajā, pārdzīvotajā. Spartatlonā uz starta stājas tikai 400 dalībnieki, no tiem 50 vietas ir Grieķijas skrējējiem, pārējās pasaules dalībniekiem ir vai nu jāuzrāda augstvērtīgs rezultāts, kas dod iespēju startēt bez izlozes, vai jācer uz sekmīgu izlozi.

Sigita stāsta, ka uz šo skrējienu gājusi divus gadus: “Pērn nobrieda lēmums veikt šo distanci. Pieteicos, bet pirmajā izlozē netiku starp veiksmīgajiem. Taču tukšā loze ir kā bonusa punkts, un šogad man bija jau divas loterijas biļetes, tāpēc bija itin droši, ka tikšu. Februārī uzzināju, ka tas noticis, un sākās nopietns sagatavošanās posms. Dalība Spartatlonā ir sezonas galvenais mērķis, viss pārējais ir tam pakārtots, tāpēc, piemēram, “Stirnu bukā” skrēju uzmanīgi, lai tikai negūtu traumu, kas var pārvilkt strīpu lielajai iecerei.”

Šajā vasarā startējusi arī skrējienā Rīga – Valmiera, Cēsu “Eco Trail, ”12 stundu skrējienā apkārt Māras dīķim Rīgā, citos, līdz Spartatlonam sakrāti apmēram 3000 kilometri.

Uz jautājumu, vai šis bija fizisks vai psiholoģisks izaicinājums, S. Vāce atzīst, ka vislielākā nozīme ir psiholoģiskajai gatavībai: “Ar fizisko viss bija kārtībā, šajā gadā bijusavākusi trīs tūkstošus kilometru, tieši tas deva arī pārliecību, ka esmu gatava šim izaicinājumam.

Distances laikā nedomāju, cik vēl kilometru līdz finišam. Zinu, ka mana atbalsta komanda būs pēc 13 kilometriem, un noskaņoju sevi šai distancei. Tā atkal līdz nākamajai atzīmei, tātad ultramaratonu skrēju it kā pa gabaliņiem. Kad līdz finišam bija palikuši 23 kilometri, maniem līdzjutējiem likās, ka tas nekas nav, bet man gan bija pavisam citas domas.

Kad bija pēdējie desmit kilometri, pie sevis nodomāju, nu kas ir desmit kilometri. Jebkurā citā skrējienā tas tiešam ir nieks, bet Grieķijā tas bija smagākais, kas jāizdara. Priecājos par katru kilometru, ko pieveicu, bet pēdējais finiša kilometrs šķita nebeidzams.”

Vai distances laikā neiezagās doma, ka varbūt jāmet miers? “Nē, šādas domas gan nebija,” saka Sigita. “Biežāk domāju – kā es te nokļuvu?! Bet, ja te esmu, tad tagad jātiek galā. Mana komanda bija lasījusi iepriekšējo gadu atbalstītāju rakstus, ka atbalsta komanda nedrīkst skrējējam jautāt – tev grūti; tev kaut kas sāp; varbūt vēlies izstāties. Tas tika ievērtos ļoti stingri, pat ja es kaut ko tādu izmetu, viņi izlikās, ka nedzird.”

Atbalstītāji ik pa laikam feisbukā publicēja video tiešraides no distances, tur varēja sekot skrējējas solim, arī sajūtām. Vienā video redzams, kā Sigita piekrauj pilnu cepuri ar ledu, rūpīgi uzliek galvā un dodas distancē. Spartatlona maršruts pārsvarā ved pa asfaltu, ir arī nedaudz grants un kāds taku posms.

“Skriet pa asfaltu nav grūti, grūtākais bija karstums – 30 līdz 35 grādi, klāt vēl svelme no asfalta. Jā, šādi var uzpildīt cepuri, bet tas ledus izkūst tik ātri, ka jau pēc kilometra viss iztecējis. Šādā izaicinājumā daudz kas jāņem vērā. Zināju, ka saulē var apdegt, tāpēc centos uzsmērēt krēmu, taču, lejot virsū sev ūdeni, tas noskalojas. Vilku balta auduma rociņas, lai rokas neapdeg, bet kas varēja iedomāties, ka vajadzēja arī baltus cimdus. Skrienu un skatos, ka plaukstu virspuse kļūst arvien sarkanāka. Skats pēc tam bija ļoti interesants,” atceras S. Vāce.

Pēdējā kilometrā visus skrējējus ar aplausiem godina ielas malās stāvošie, īpašas ovācijas skan, sasniedzot finišu pie karaļa Leonīda statujas, kur katram finišētājam organizatori pasniedza olīvzaru vainagu un malku ūdens no īpašās krūkas, kurā tiek liets Evrotas upes ūdens. Tad brīvprātīgie skrējējiem novelk apavus un nomazgā sagurušās pēdas.

Skrējēja atzīst, ka finišā absolūti nav bijusi sajūta – jā, es to izdarīju: “Finišā patiesībā pat nesapratu, ka man jāuzkāpj uz paklājiņa, kas fiksē rezultātu. Biju koncentrējusies uz to statuju, pie kuras finišā jāpieskaras. Tur vēl stāvēja iepriekšējais finišētājs, es arī devos turp, nesapratu, kāpēc man liek iet uz to paklājiņu. Tik tad sapratu, ka neesmu vēl oficiāli finišējusi. Tā sajūta, ka es to izdarīju, patiesībā atnāca tikai nākamajā dienā, ko pavadīju pie jūras, jūrā, cenšoties atgūt spēkus.”
Šajā dienā notiek arī dalībnieku oficiālās pusdienas pie Spartas mēra, bet vēl pēc dienas apbalvošanas ceremonija, kurā dalībniekiem pasniedz medaļas.
Sigita atzīst, ka pēc trim dienām sākusi justies labi, ja ne neliela potītes trauma, būtu startējusi arī “Stirnu bukā”. Uz jautājumu, vai vēl būtu gatava šādam izaicinājumam, viņa neteica nē, jo ultra garās distances dod to īpašo adrenalīnu, ko citur nav iespējams iegūt.

Finišs. Spartatlona finišā Sigita Vāce pie karaļa Leonīda statujas Spartā, jo pieskāriens tai apliecina, ka 246 kilometri ir aiz muguras.

Foto: NO ALBUMA

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *