Ziņas

Sabiedrība

No visa pa druskai

Tomāti būs. Sanita Lemiese aplūko tomātus un priecājas, ka ziediņu netrūkst.Foto: Monika Sproģe

Nītaures pagasta “Lejas Suces” saimnieces vārds neprasa daudz komentāru, jo Sanita Lemiese daudziem asociējas ar Mores sākumskoliņu, bioloģiskiem dārzeņiem, ar saules pielijušiem olu dzeltenumiem un kooperatīvo sabiedrību “Zaļais grozs”.

Arī “Druvā” par saimnieci stāstīts vairākkārtīgi, taču arvien interesanti uzzināt, kā sākumskolas skolotājai izdodas pagūt visus lauku darbus, vienlaikus saglabājot pāri malām plūstošu enerģiju.
“Daiļdārzs ir balzams manai dvēselei,” saka S. Lemiese, apstaigājot peoniju dobi, kas divu ozolu paspārnē priecē ar kupliem un liegi smaržojošiem ziediem. “Man vajag ziedu, vajag krāsu. Nevar visur būt tikai dārzeņi, dārzeņi vien. Pēc labi padarītiem darbiem jāprot arī priecāties un svinēt. Tāpēc, ja būs pieejams vēl kāda projekta atbalsts, es noteikti uzcelšu nelielu ēku, kurā varēs satilpt vairāk ļaužu,” saka saimniece.

“Lejas Sucēs” izskatās kā skaistā bērnu grāmatiņā- pa labi sakņu dārzs, kurā aug ar agroplēvi apsegtie gurķi, tālāk sīpoli, pupas, burkāni, bietes un kartupeļi. Pa kreisi divas lielas siltumnīcas, tad vistu būrīši  ar krāšņām un eksotiskām vistiņām, pie dīķmalas svētlaimīgi plunčājas pīles un zosis, tās saimniecei atmaksā, krastmalā atstājot pa kādai olai. Ap­lū­kojam Romanovas šķirnes aitas, ogu krūmus, apspriežam kūtī mītošās sivēnmātes, govis ganībās, kā arī S. Lemieses māsas acuraugu – trušus. “Pagājušajā gadā iegādājāmies siena rulonu presi – ietinēju, tāpēc tagad varam teikt, ka tehnikas parks nokomplektēts. Par Eiropas līdzfinansējumu tapusi piena māja, mēslu krātuve un vēl šis tas. Man dzīvē ļoti paveicies ar labestīgiem cilvēkiem. Pateicoties viņiem, esam rakstījuši un veiksmīgi īstenojuši vairākus projektus,” saka S. Lemiese.

Saimniecībā saražotais ejot no rokas, jo, pieturoties pie veselā saprāta un pieņemamas cenas, pieprasījums pārsniedz piedāvājumu. Kā ierasts, darbi sākas jau janvārī: “Tiek kurināta lielā siltumnīca un audzēti pirmie zaļumi. Tā kā šis pavasaris bija grūts un ilgs, mēs ar vīru Ēriku modāmies ik pa trim stundām, lai kurinot siltumnīcā noturētu vienmērīgu temperatūru.”

Resniem stumbriem, leknām lapām, daudzsološiem ziedu ķekariem siltumnīcā stiepjas tomāti. Prasot, ko tad šie saēdušies, ja tik labi aug, saimniece saka, ka gāzts virsū nav nekas: “Iepriekšējā rudenī, kad tomātus izrāvām, lecektī ierakām kūtsmēslus, tā tas notiek katru gadu. Vēl pa vidu būs jāsastāda dabiskais dezinfekcijas līdzeklis – samtene. Tomātu sēklas iegūstam gan no pašu tomātiem, gan iegādājamies veikalā, tāpēc viss no nulles līdz naudiņai uz rokas ir pašu izlolots. Man patīk oranžie tomāti, bet vispār, jo spilgtāki, jo interesantāk.”

Vecākā siltumnīca tapusi pirms 15 gadiem, tomēr par izbrīnu plēve joprojām tā pati un kalpo uz goda. Turpat blakus uzcelta jaunāka, tajā atrodas saimnieces šī gada eksperiments: “Esmu sastādījusi gurķus maisos. Jau tagad zinu, ka nākamgad piekopšu šo metodi. Uzstādot aizmugurē režģu žogu, gurķēns pats atrod, kur pakāpties, man nav jānoņemas ar siešanas darbiem un, ja gurķus stā­da maisos, tad ilgāk turas mitrums, tas man patīk.” Laistot siltummīlošos augus, paiet četras stundas, tāpēc, lai ietaupītu laiku, saimnieki šogad nolēmuši uzstādīt automātisko laistīšanas iekārtu, kuras ideju Ēriks smēlies gan internetā, kā arī  konsultējoties ar citiem saimniekiem tuvējā apkārtnē.

Vaicāta, kas līdztekus pieminētajiem zaļumiem pilsētniekiem nāk modē, bet ko cilvēki smādē, saimniece atbild, ka pēdējos gados audzis pieprasījums pēc kukurūzas un dažādām pupiņām, bet persiktomāti gan esot aizgājuši, tos vairs nestādot. S. Lemiese saka: “Latvieši tomēr ēd to, kas pārbaudīts, taču kopumā jāatzīst, ka mums nav tādu dārzeņu, kas būtu jāizmet. Mēs neesam lielsaimnieki, drīzāk audzējam no visa kā pa drusciņai. Ja tā padomā, daudzveidība sader ar manu personību. Es nevarētu specializēties vienas produkcijas ražošanā, tāpēc man ir patīkami un attieksmes ziņā viegli saimniekot. Šodien darbojos siltumnīcā, rīt ravēju dārzu, aizeju pie vistiņām, visu laiku ir interesanti. Darba, protams, daudz, bet es nesūdzos.”

Saimniecei visvairāk patīk vistas, tāpēc viņas kolekcijā ir 70 dažādu šķirņu dējējas. Pašlaik top apgleznota vistu novietne. Lai ziemas aukstums neapsaldē sekstītes, vistām telpa apkurināma ar “Jotul” krāsniņu. Tāpat kā vistas ir atšķirīgas, atšķirīgas ir arī to olas: “Mums ir olas ar zaļu, zilganīgi zaļu un tumši brūnu kā sīpolmizās vārītu čaumalu. Un te jāsaka, ka krāsu daudzveidība ļoti piesaista rīdziniekus. Bioloģiskās olas tirgojam par 0,25 eiro gabalā, par noietu nevaru sūdzēties. Te man jāatkārtojas, sakot, ka mēs nespējam remdināt pircēju pieprasījumu. Burtiski tikko man zvanīja no Rīgas veikala un teica, ka vajagot 600 olu, bet es varu piedāvāt krietni mazāk.”

S. Lemiese saka, ka atslēga uz visa pagūšanu esot pareiza darba dalīšana: “Mana sfēra ir dārzs un vistas, vīrs ņemas ar aitām, gādā par sienu, zemi un lopbarību ziemai, māsai ir savi truši, bet par govīm un cūkām mums atbild viens zelta cilvēks – strādnieks, kurš mums ir kā ģimenes loceklis. Es vēl strādāju par skolotāju Mores sākumskoliņā, tas man tāds hobijs, sirdslieta, taču man to vajag, un, jo vairāk jāpadara, jo vairāk visu pagūstu. Ja es dzīvotos tikai pa māju, baidos, ka palaistos pašplūsmai. Man nebūtu tāds uzrāviens, bet tagad ir citādi. Ir šī diena, šis vakars, bet rīt jau citi darbi, tāpēc visur jāpaspēj.”

Saimniece atzīst, ka šobrīd visnepateicīgākie ir laikapstākļi, kas neļaujot veiksmīgi sagatavot sienu. “Pagājušais gads bija ļoti slikts, bet, pateicoties tam, mēs no­pirkām rulonu tinēju, lai vairāk varētu sataisīt skābsienu, jo savākt sauso sienu bija problemātiski, un arī šogad īstais brīdis siena vākšanai nav pienācis. Esam sagatavojuši 120 baltos rulonus, bet noteikti zāle būs jātin vēl, jo pilnībā nezinām, kas notiksies ar sienu. Sienu mums vajag apmēram 400 rituļu, redzēs, kā būs,” teic S. Lemiese, piebilstot, ka ar čīkstēšanu gan nekad nekas nav līdzēts.