Ziņas

Sabiedrība

No darba ņēmēja – par devēju

darba vietā. Sandra Kiriņa un arī viņas ģimene pagājušajā gadā nolēma iet vēl nebijušu ceļu - sākt uzņēmējdarbību, lai ne tikai ražotu adījumus, bet arī aicinātu klientus uz jaunatvērto adījumu veikalu. Foto: Marta Martinsone - Kaša

Sandra Kiriņa, kā jau uzņēmēja, apmeklētāju sagaida, pasniedzot vizītkarti.

Pati savā veikalā

Cēsīs adījumu uzņēmumā “Sa.adi” ir padomāts par dažādiem veidiem, kā sazināties ar adījumu ražotāju Sandru Kiriņu. Ne vienmēr jāmēro ceļš uz Cēsīm, kur vecpilsētā tagad uzņēmēja īrē telpas dziju un adījumu veikalam, apģērbu pielaikošanai un darbam. Vizītkarte apliecina, ka nesen par patstāvīgu uzņēmēju kļuvusī cēsniece vienu aiz otra sper soļus, lai noturētos piesātinātajā biznesa vidē, kāda ir adītu apģērbu ražošanā. Vizītkartē norādītā uzņēmējas mājas lapa gan esot jauna – to uzzinu no mūsu sarunas, taču tiek domāts par darbības paplašināšanu. Taču tam Sandrai ir nepieciešams papildu darbinieks. Viena netiks galā – veikals un apmeklētāju apkalpošana, adīšana un klientu uzņemšana, veikala telpu uzturēšana. Sandra Kiriņa gatava mācīties un kā darba devēja tūlīt pēc tam zināšanas izmantot praktiski -pieņemt darbā cilvēku un nodrošināt viņam visu nepieciešamo.

Vispirms darba ņēmēja

Pabeigusi pamatskolu sociālisma norietā, Sandra savos 16 gados nav tikusi skaidrībā, kura profesija viņai īsti derētu. Vecāki bijuši ar mieru, ka meita iespējamo profesiju vispirms izmēģina. Kai­miņiene strādājusi kā mājražotāja adīšanas uzņēmumā “Jūrmala”, un tur darbs bijis uzreiz. “Man patika strādāt – viss tika nodrošināts, jo iedeva gan dziju, gan adāmmašīnu. Bija jāpilda plāns, bet darba laiku izvēlējos pati un strādāju mājās.

“Kad 90. gados uzņēmums likvidējās, izrādījās, ka darbiniekiem pienākas pajas, jo adītājas bijām uzņēmuma līdzīpašnieces,” stāsta Sandra Kiriņa. “Es pajas neizņēmu naudā, bet paturēju iedoto adāmmašīnu. Kļuvu par pašnodarbināto. Ar to pašu kaimiņieni turpinājām adīt džemperus, tikai tagad pašas preci pārdevām, braukājām uz tirdziņiem.”
Tad kādu laiku Sandra Cēsīs bija darba ņēmēja adīšanas uzņēmumā “Aiga”. Kad tas likvidējās, atkal kļuva par pašnodarbināto. Kad par pajām saņemtā adāmmašīna savu laiku nokalpojusi, Sandra cītīgi krājusi nākamās pirkšanai. Protams, lietotas, bet teicamas kvalitātes – Japānā ražotas.

Kādreizējā dežūrveikalā

“Cēsīs adītāju nav trūcis nevienos laikos, un šie laiki nav izņēmums, jo arodā ienāk arvien jauni,” par pieredzi stāsta uzņēmēja un piebilst, ka katrai adītājai ir savs rokraksts un klientu loks. Tagad, atvērusi Rīgas ielā savu veikalu, adītāja tikusi pie klientiem, kurus citādi nesatiktu. Īstenie cēsnieki atminas, ka šis nams Rīgas un Ūdens ielas stūrī kādreiz bija adījumu veikals “Aiga”, bet padomju laikā cilvēku ļoti cītīgi apmeklēts dežūrveikals ar pagarinātu darba laiku.
“Dziju tirdzniecība nav mans pamata ienākums,” par piedāvājumu veikalā, kas nav mazs, saka Sandra Kiriņa. “Man ienākumus nes pašas ražojumi. Dzijas piedāvāju, lai būtu papildu ienākumi. Ar tiem varu nomaksāt veikala telpu īri. Man ir klienti, kurus iepazinu, kad veikalā “Adele” strādāju par dziju pārdevēju. Arī to Cēsīs aizvēra, un atkal kļuvu paš­nodarbinātā. Ideja bija tā pati, atkal strādāšu mājās un adīšu zināmiem klientiem, bet dziju veikala pastāvīgie apmeklētāji ar to nebija mierā, rosināja iet citu ceļu.”

Ārzemnieki sajūsmā

“Ar mazpilsētā vien sastaptiem klientiem iztikt vairs nevarēju, kaut dažas ģimenes apadīju katru gadu – pa vairākiem džemperiem katram,” uzsver uzņēmēja. “Tagad, kad esmu “izgājusi” no mājas, klientus sagaidu veikalā. Manus adījumus pamana daudz vairāk cilvēku. Tūristi – angļi, francūži, vācieši, krievi – ir sajūsmā par adījumiem, un cenas roku darbam viņiem šķiet zemas. Nāk un pērk. Vienai tūristei adīju pat pēc pasūtījuma, jo atbraucēja Cē­sīs vadīja vairākas dienas.”
Ja ražotājs nav sociālajos tīklos, tad daļa klientu ražotāju nekad nesasniegs. Tas uzņēmumā “Sa.adi” ielāgots, lai gan joprojām tiek dota priekšroka tiešai saskarsmei ar klientu. Sandra meitai Zandai uzticējusi sākt saziņu ar potenciālajiem klientiem sociālajos tīklos. Izrādās, jaunās paaudzes skats uz dzīvi palīdzējis ne tikai uzņēmumu pieteikt virtuālā vidē, arī re­ālajā.
“Ja būtu pēc mammas prāta, tad adījumu veikala plaukti būtu oranžā krāsā, nevis kā tagad – modernajā ar pelēkām sienām un baltiem plauktiem,” komentē sastaptā Zanda, kurai nācies pierunāt mammu, kad viņa plānojusi telpu iekārtošanu. Atceroties remonta laiku, Sandra Kiriņa atzīst: “Pat iedomāties nevaru, cik man tas izmaksātu, ja viena iekārtotu veikalu un nāktos ņemt strādniekus, kuri krāso, liek plauktus. Savu biznesa plānu rakstot, vairākas reizes metu to prom, jo šķita, ka nekas nesanāks, netikšu galā. Vīrs un bērni mudināja iesākto turpināt. Dēls un vīrs ieguldīja darbu remontā, es cīnījos, lai sabalansētu izdevumus par materiāliem un iekļautos projekta summā.”

Biznesa plāns pavēra iespējas

Pēc darba zaudēšanas dziju veikalā Sandra uzzināja, ka ir tāda valsts programma, kura sniedz atbalstu pašnodarbinātā darba uzsākšanai. “Es tai atbildu un, kā citi bez darba palikušie Cēsīs, gāju uz kursiem. Tur arī pieteicos rindā, lai tiktu pie konsultanta un sāktu rakstīt pati savu biznesa plānu. Saņēmu projektā finansējumu un tā tiku pie starta kapitāla,” atklāj cēsniece. Sandra rāda kases apa­rātu, stāsta par datora un citu lietu iegādi, par to, ka pusgadu kā valsts programmā apstiprinātā dalībniece saņēmusi algu. Mi­nimālo. To jaunajā uzņēmumā lielākoties ieguldījusi veikala telpu remontā. Taču pie lielajām veikala un reizē ērtajām ražošanas telpām jaunā uzņēmēja tikusi, jo arī telpu izīrētāju pārliecinājis Sandras sastādītais biznesa plāns.

Adījumu veikals jāatver vecpilsētas galvenajā ielā – par to jaunā uzņēmēja bijusi stigri pārliecināta. Taču Rīgas ielas sākumā telpu īre ir visai dārga. Nācies doties tālāk līdz stūrim ar Ūdens ielu. Tajā brīdī šīs vietas pārveidē strādāja arī pašvaldība un veikala logu priekšā sākās ielas un ietvju pārbūve.

No “adītāju” dzimtas

“Jau sākumā zināju, ar ko sākšu biznesu, jo ar adīšanu nodarbojos ne jau pirmo gadu. Savulaik, mājās adot, vasarā adāmmašīnu novietoju verandā, ziemā – blakus gultai. Vīrs, aizgājis gulēt, vairs pat nedzirdēja, cik ilgi skan mana strādāšana,” skaidro Sandra un teic, ka tik pat pacietīgi tagad strādā pati un klausās ielas remonta trokšņus aiz loga.

Savulaik Sandras mazā meitiņa Zanda adīt iemācījusies ātrāk, nekā lasīt, bet skolā klasesbiedrenēm adījusi rokdarbu uzdevumus. Tagad valsts programmā, kas atbalsta iesācējus, gatavojas startēt Zanda. Mammai vajag darbinieku, jo veikalā netiek galā ar visu. Ģimenē jau bijusi doma par kopīgu biznesu, kad meita pieaugs, tas laiks nu ir pienācis.

“Man tas nebūs piespiedu kārtā, jo esmu līdzīga mammai. Pie tam es gribu dzīvot Cēsīs. Rīgā man nepatika,” saka Zanda. Jaunā sieviete skaidro – lai dzīvotu Cēsīs, pašam jārada sev darba vieta. Daudzi Zandas vienaudži jau izveidojuši savu, kaut nelielu biznesu, vai tā būtu pankūku māja, burgeru kafejnīca vai drukas darbi.

Sandra Kiriņa apsveic meitas vienaudžu uzņēmību, jo pati, būdama no citas paaudzes, vienmēr baidījusies sākt savu uzņēmējdarbību, būt kaut kas vairāk nekā paš­nodarbinātā. Biznesa plāna rakstīšana sagādājusi lielas problēmas. Tagad, kad mazais uzņēmums strādā, lielā atbildības sajūta, kas spiedusi, nedaudz mazinājusies. Sandra Kiriņa gatava vēl vairāk iepazīties ar tik svešajām grāmatvedības lietām, gatava būt tā, kura pieņems darbā citu cilvēku.

Laiks, kad pašai jānāk pieteikties darbā, nu ir pagātne.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *