Amatas upes krastā, viesu namā “Eglaines”, atpūšas divi desmiti latviešu bērnu un pusaudžu. Puse no vasaras nometnes dalībniekiem latviski runā ar akcentu.

Ernests Krūmiņš, kuram drīz būs 15 gadi, ārpus Latvijas dzīvojis kopš sešu gadu vecuma. Pirmajā klasē viņš gājis Vācijā bez vācu valodas zināšanām. Ta­gad Ernesta latviskajā runā jūtams vāciskais akcents, jo tā ir latviešu puikas ikdienas valoda.

Par nonākšanu Latvijas mazpulku sarīkotajā vasaras nometnē ārzemēs un Latvijā dzīvojošiem bērniem, katram no nometnes dalībniekiem, ir cits stāsts. Ernests par sevi paironizē – mamma piespiedusi. Viņai bijis svarīgi, lai dēls ikdienā runātu latviski, lai Latvijā rastos draugi, lai pabūtu kopā ar Latvijas brālēnu. Par to abi puiši un pārējie vasaras nedēļas nometnes dalībnieki stāstīja latvisko tradīciju vakarā. Lai tāds notiktu, no bērniem, kuri ikdienā mīt Itālijā, Anglijā, Norvēģijā, Amerikā, netika prasīts daudz. Vienkārši bija jāieklausās savā asinsbalsī. Vieniem no mazākajiem – brālītim un māsiņai, kuriem lidmašīnās pagājusi diennakts, ar vecākiem atceļojot no Amerikas, – latviskā vide likās saprotama. Šķita, ka mazajiem tā ir asinīs, kaut pabūt šeit viņiem ir iespējams reizi gadā.

Jaunās sievietes – Rita, Līga un Antra, nometnes iecerētājas un vadītājas,- šonedēļ ar dalībniekiem bija kopā 24 stundas diennaktī. Mazākie mīļoti, ar pusaudžiem rasta kopīga valoda. Viesu nama “Eglaines” saimnieki rūpējušies, lai dabā – laukos, mežā, pie Amatas upes – pavadītās dienas būtu notikumu un emociju, latvisku sajūtu pilnas. “Prom netiksiet, pirms visos upeņu krūmos ogas nebūs apēstas,” tā Amatas novada Kārļos latvisko viesmīlību izrādījuši “Eglaiņu” saimnieki. Dažs puika šādu jokošanos uzņēmis nopietni un bijis bažīgs, vai nometnes dalībnieki visas ogas lauku saimniecībā varēs apēst.

Nometnes vadītāja Rita Lineja stāsta, ka no pilsētām atbraukušie pusaudži sākumā stīvējušies pretī dažai latviskai idejai. Pārgājiens pa mežu līdz Zvārtes iezim licies par grūtu. Pilsētnieki mācījušies iet pa līkumotajām meža taciņām, pamatīgi brīnījušies par skaisto iezi, kāpuši augšā pa kāpnītēm, novērtējuši, cik tālu pār koku galotnēm var redzēt. Patiesībā vasaras nedēļa nometnes dalībniekiem bijusi, kāda ierasta bērniem Latvijā un neparasta ar kopā būšanu, iepazīstot daudz jauna. Līdz matu galiņiem Amatas krastos iepazīts tas, ko nevar izstāstīt, tas, ar ko Latvijā elpo un dzīvo.

To apjautis arī Ernests, pirms tam Vācijā mammas krietni pierunāts doties uz nometni. Pasau­les ekonomiskās krīzes izraisītais bezdarba vilnis rīdzinieku Er­nestu sešu gadu vecumā kopā ar mammu izrāva no Latvijas, liekot iedzīvoties svešajā Vācijā. Ta­gad latviešu pusaudžiem Vā­cija, Itālija, Anglija ir pat labāk saprotamas. Vasara devusi iespēju atgūt daļu no dzimtās Latvijas izjūtām. Te pabūt brīdī, kad līdz Latvijas valsts simtgadei simts dienu.