Ziņas

Sabiedrība

Nezāles ir un būs

Lepna par sasniegto. Vadošā pētniece Līvija Zariņa gandarīta par jauno bukletu, kas daudziem kalpos kā mācību līdzeklis nezāļu ierobežošanā.Foto: Monika Sproģe

Decembra sākumā Zemkopības ministrijā (ZM) notika zinātnisko pētījumu projektu prezentācijas. Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) Priekuļu pētniecības centra vadošā pētniece Dr. Līvija Zariņa un pētniece Mg. Dace Piliksere neslēpj gandarījumu par panāktajiem rezultātiem “nezāļu projektā”. Īpašs gandarījums pētniecēm par sagatavoto bukletu “Latvijā izplatītākās nezāles un to ierobežošanas iespējas”. Bukletā, kas atgādina nelielu grāmatiņu, apkopota informācija par Latvijā izplatītākajām nezālēm, to bioloģiskajām īpašībām, pašreizējo izplatību dažādos Latvijas reģionos dažādu kultūraugu sējumos un stādījumos, kā arī par to ierobežošanas iespējām. Kopdarbā, kas paveikts vienā solī ar Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centra un Latvijas Lauksaimniecības universitātes zinātniekiem, iekļauta arī informācija par nezāļu iespējamo rezistenci pret herbicīdiem un ieteikumi, kā to var novērst.

“Latvijā saimniecības darbojas gan lopkopības, gan augkopības sektorā. Vidzemē dominē jauktas specializācijas saimniecības. Tas nozīmē, ka audzēto kultūraugu klāsts ir plašs, jo papildus jāaudzē arī lopbarības nodrošināšanai nepieciešamie augi. Jo lielāka audzēto sugu daudzveidība, jo lielākas iespējas ierobežot nezāļu izplatību ar vidi saudzējošām metodēm bez herbicīdu izmantošanas,” skaidro L. Zariņa.

Latvijā nezāļu netrūkst, un to sēklu bāze augsnē ir pamatīga: “Nezāļu sēklas spēj saglabāties daudzus gadus un sāk dīgt tikai pie labvēlīgiem apstākļiem. Nezāles labāk nekā kultūraugi pielāgojas mainīgajiem agroklimatiskajiem apstākļiem. Konkurējot pēc augšanas faktoriem, tās parasti ir arī agresīvākas, tāpēc “draudzējas” ar kultūraugiem, kuri ir vārgāki. Herbicīdu lietotāji noreducē nezāles, izmantojot ķīmiskos augu aizsardzības līdzekļus, bet gribētos, lai zemnieki vairāk īsteno profilaktiskos nezāļu ierobežošanas pasākumus – precīza augsnes apstrāde, augu maiņas ievērošana, tīras un kvalitatīvas, pat sertificētas sēklas iegāde, kā arī kombainu tīrīšana. Ļoti daudz grēko tie, kuri nekopj lauku malas, kūtsmēslu un komposta kaudzes. No turienes nezāļu sēklas “bez liekām pūlēm” tiek tajos laukos, kuros lauksaimnieks cenšas saimniekot pēc labākās prakses.”

Lai arī padomju laikos platības tika miglotas visai intensīvi, nezāles nav iznīdētas. “Taču tas ir arī pozitīvi, jo dabā lielāka bioloģiskā daudzveidība, jo ekoloģiskā sistēma ir stabilāka,” saka pētniece.

Viss atkarīgs, kā uz lietām paskatās, jo pat skaista roze kartupeļu laukā skaitās nezāle: “Nezāle pēc būtības ir jebkurš augs, kurš aug neplānotā vietā. Bet arī nezāle ir ļoti vērtīga. To vidū ir daudz ārstniecības augu. Rudzupuķe, kas zied labības laukā, arī ir nezāle, bet kultūrvēsturiskās nozīmes un ārstniecisko īpašību dēļ kaimiņi igauņi to iecēluši par nacionālo puķi. Nezāle nav slikta. Tas vienkārši ir augs, ko mēs konkrētajā vietā speciāli neaudzējam. Tiesa gan, palielinoties zināšanām par augiem un attīstoties dažādām nozaru tehnoloģijām, paplašinājies augu, arī nezāļu izmantošanas spektrs. Tāpēc jēdziens ‘nezāle’ reizēm var mulsināt.”

Runājot par sekām, kādas parādās, ja labības laukos ir nezāles, L. Zariņa skaidro: “Pirmām kārtām nezāles ir konkurētspējīgākas, ir ļoti agresīvas un sāk ātrāk dīgt pie zemākas temperatūras, bet, sadīgušas ātrāk par graudiem, tās ātrāk sāk izmantot augsnē pieejamos barības elementus, ūdeni. Tās paņem sev visu, graudu atstājot ar garu degunu. Kultūraugi ir cimperlīgāki.”

AREI Agroekoloģijas nodaļas pētniekiem viens no uzdevumiem ir izprast nezāļu vairošanās iemeslus un izzināt to dabu. “Tiesības uz sauli un zemi ir visiem augiem,” saka L. Zariņa, “bet mūsu uzdevums ir atklāt kontroles mehānismus, lai tās nekaitē zemniekiem izcilu ražu iegūšanai. Mēs monitorējam saimniecības, ja vairāku gadu periodā vienā un tajā pašā laukā savairojas konkrētas nezāles, mēs sasaistām to datus ar augsnes analīžu rezultātiem. Nākamais bieds ir herbicīdu dažādās vielas. Ir pamats bažām, ka, regulāri lietojot vienas un tās pašas grupas herbicīdus, nezālēm rodas rezistentās formas, proti, tās pielāgojas.”

Arvien lielāku popularitāti iegūst bioloģiskie saimniekošanas principi, taču nezāļu ierobežošanas ziņā te neveicas, kā gribētos. “Tomēr gan projekta “Ieteikumu izstrāde vējauzas un citu izplatītāko nezāļu sugu ierobežošanas pasākumiem Latvijas apstākļos”, gan arī starptautiskā projekta “Augu daudzveidība un nezāles” ietvaros tiek apkopota informācija par nezāļu ierobežošanu ar “zaļajām” metodēm. Viena no tādām ir pasējas augu sēja zem vasarāju labībām, kā, piemēram, āboliņa un stiebrzāļu maisījums zem miežiem, ko Vidzemē plaši praktizē daudzās saimniecībās un gūst arī labus rezultātus,” paskaidro L. Zariņa.

Īstenojot labu saimniekošanas praksi, svarīgi kaut blociņā vai burtnīcā pierakstīt, kas laukā darīts, kā darīts un kas lietots. “Tas, ka šādas informācijas trūkst, liecina par nolaidību, nesaņemšanos vai nezināšanu. Jāpieraksta, kāds preparāts pirkts un lietots tagad un kāds pirms pieciem gadiem. Tikai tā iespējams rast izskaidrojumu notiekošajam tīrumā,” saka pētniece.

Sabiedrībā valda liela pretreakcija, pat naidīgs noskaņojums pret tiem zemniekiem, kas laukus apstrādā ar ķimikālijām, taču pētniece skaidro: “To, kas ir kaitīgs, lietot aizliedz. Diemžēl par mazo brīnumzālīšu iedarbību uz vidi pēc simts gadiem neviens pagaidām neko nevar pateikt. Šie preparāti akumulējas un sekas atstāj. Ilgstoši lietojot vienu un to pašu darbīgo vielu, nezālēm izveidojas rezistence. Tāpēc atkārtoti gribu uzsvērt, ka veicot pareizus profilaktiskos pasākumus, ievērojot augu maiņu, ar nezālēm var cīnīties ļoti sekmīgi. Es saprotu tos bioloģiski saimniekot izlēmušos, kuri, pirms izdomājuši sertificēt saimniecību, savus laukus kārtīgi apstrādā ar glifosāta preparātiem, taču noteikti esmu pret šādu pieeju. Kā alternatīva iespējamas citas metodes, taču mūsu saimniekiem vēl nav tik daudz zināšanu, lai saprastu, kāpēc konkrētajā gadījumā viena vai otra metode nav sevi attaisnojusi. Tāpēc nākotnē būtiski praktiskie pētījumi konkrētos agroekoloģiskajos apstākļos.”