Ziņas

Sabiedrība

Nevis bizness, drīzāk – sapņa realizācija

Interesanti un aizraujoši. Priekuļu vidusskolas matemātikas skolotāja Laila Bērziņa rāda pašas izstrādāto matemātikas spēliFoto: Māris Buholcs

Priekuļu vidusskolas matemātikas skolotāja Laila Bērziņa izstrādājusi matemātikas spēli “Mācies viegli”, kas var noderēt ne tikai skolās, bet arī ģimenēs, lai spēles veidā bērni apgūtu un atkārtotu matemātiku.Pirms tam ilgus gadus strādājusi Līgatnes vidusskolā, kur arī meklējami šīs ieceres pirmsākumi.

“Nevaru pateikt, kurš bija starta moments,” stāsta skolotāja. “Sākumā nebija mērķis taisīt spēli, tā radās darba procesā. Izveidoju vienu komplektiņu, patika pašai, bērniem. Lūdzu skolēniem, lai uzraksta, kā jutušies, kā paticis, kā apguvuši. Atsauksmes bija pozitīvas, sapratu, ka vērts turpināt. Tā vairojās komplektiņi, līdz nolēmu, ka nepieciešams kaut kā klasificēt. Kad tas bija izdarīts, sapratu, ka šis ir gatavs produkts, ko varētu piedāvāt arī citiem.”

Tā tapusi matemātikas spēle 5.-6.klases audzēkņiem, kurā ir kartītes15 dažādu tēmu apguvei. Katrā tēmā 18 kartītes, kas veidotas pēc domino principa. Uz katras ir atbilde un uzdevums. Izrēķinot uzdevumu, skolēns atrod nākamo kartīti, ko likt galā, un tā, kamēr visas 18 kartītes veido noslēgtu ķēdi. Ja tā neveidojas,

pieļauta kļūda.

Pienāca brīdis, kad L. Bērziņa bija gatava spēli laist ražošanā: “Laikam labi, ka nebija ne mazākā priekšstata, cik tas varētu maksāt. Domāju, pietiks ar pārsimts latiem. Kad sāku interesēties, cik maksā laminētu kartīšu, kartona kastīšu izgatavošana, kādas vēl izmaksas, sapratu, ka par skolotāja algu to nevar izdarīt. Vispirms devos pēc palīdzības uz

atbalsta programmu “Altum”, tur izskatīja pieteikumu un piešķīra kredītu pirmās spēļu partijas ražošanai.”

Piedalījusies arī biznesa ideju konkursā “Cēsīs var”, kur ieguvusi 200 eiro balvu. Skolotāja atzīst, ka šajā konkursā svarīgāk par naudu bijis sajust esošo uzņēmēju atbalstu: “Viņi novērtēja ideju, iedrošināja, un sapratu, ka nevar apstāties. Šādi brīži vajadzīgi, jo reizēm pats sāc apšaubīt to, ko dari. Tad vajag skatienu no malas, un, ja cilvēki ar pieredzi uzņēmējdarbībā to novērtē, ieslēdzas skolotāja pienākumu apziņa, ka jāturpina.”

Lai arī sākusi uzņēmējas gaitas, L. Bērziņa sevi joprojām uzskata par skolotāju: “Bez liekuļošanas varu teikt, ka skolotāja darbs ir skaists. It īpaši, ja bērni to novērtē, pasaka paldies. Tādos brīžos saproti, ka to gandarījumu nevar nopirkt ne par kādu naudu.”

Novērtējot spēles pozitīvās puses, skolotāja atzīst, ka tā nav nekāda biznesa ideja. Šobrīd liels uzsvars tiek likts mācību materiālu veidošanā elektroniskiem nesējiem – digitālajām tāfelēm, planšetdatoriem, un par no tradicionālajiem materiāliem gatavotajiem neviens nedomā. Pirms pašai ķerties pie īstenošanas, piedāvājusi ideju uzņēmumam, kas nodarbojas ar mācību materiālu izgatavošanu, taču tur norādīts, ka nesaskata iecerē biznesu. Taču skolotāja Laila neatkāpās,

jo, kā viņa saka: “Ne jau peļņas dēļ to daru. Tas nav bizness, drīzāk – sapņa realizācija, manas pieredzes apkopojums.”

Lai spēle iegūtu lielāku popularitāti, vairāk laika būtu jāiegulda reklāmā, taču mācību gada laikā tam laika neatliek, tāpēc šis darbs atlikts uz vasaru. Pērn augustā uzrakstījusi piedāvājumu visām Latvijas

novadu

izglītības pārvaldēm, lai informē skolas, ka ir šāds materiāls un viņa gatava braukt, iepazīstināt.

“Vislabāk, ja skolotāji paši var izspēlēt, saprast, kas tas ir, kam der, saprast labumu, ko spēle var dot bērniem,” saka L. Bērziņa un stāsta, ka drīzumā taps spēļu komplekti skolām, lai uzreiz ir materiāls visai klasei.

Matemātikas spēlei ir iespēja attīstīties, skolotājai jau ir materiāli dažādām klašu grupām, atliek vien tos realizēt gatavā produktā.

“Taču zinu, ka man nav līdzekļu, lai ieceres īstenotu. Vēlreiz ņemt kredītu negribu, jo apmēram zinu, cik viss nāk viegli vai grūti. Spēle nav kūka, ko pirkt vēl un vēl. Saprotu, ka arī ģimenēs tai nebūs liela pieprasījuma, jo vai nu vecāki gribēs savus bērnus iepriecināt ar matemātiku. Un ja arī nopirks, ģimenei pietiks ar vienu,” saka L. Bērziņa.

Matemātika ir vienāda visā pasaulē, tādēļ spēle varētu būt noderīga arī Igaunijā, Lietuvā, citviet. Skolotāja atzīst, ka iziešanai ārpus valsts vēl nav gatava, jo nepieciešams iztulkot bukletu vismaz angļu valodā, un vajadzīga arī reklāma, lai iepazīstinātu ar šādu piedāvājumu. Tie visi ir papildu izdevumi, vajadzīgs arī laiks, bet tā nenoliedzami ir iespēja.

Jānis Gabrāns