Anita Jegorova savos Amatas novada “Veckalna – Sermuļos” nodarbojas ar šķirnes suņu audzēšanu, viņa ir kinoloģe un vada arī suņu skolu. A.Jegorovai pašai ir četras vācu aitas suņu šķirnes kucītes, bet tās labprāt tiekas ar trīs Kanāriju dogiem, kas pieder meitai, un dēla Stafordšīras terjeru.

Izmaksas lielas

Raugoties sludinājumu portālos, kucēnu piedāvājuma klāsts ir liels. Cenas sākot no dažiem eiro līdz pat vairākiem simtiem par mazu, kā smejies, kabatas izmēra sunīti. Jā, suņu audzēšana ir bizness. Ja kucei metienā ir četri līdz astoņi kucēni, bet viens šķirnes kucēns maksā 600-700 eiro, šķiet, no tāda rūpala var kļūt stāvus bagāts.

Taču, runājot ar kinoloģi un šķirnes suņu audzētāju Anitu Je­go­rovu no Amatas novada “Vec­kalna – Sermuļiem”, secinām, ka suņu audzēšana nav nekāds pagrīdes pasākums, kā dažam labpatiktos domāt. Tas ir oficiāls ienākumu avots ar reģistrētu uzņēmējdarbību un nodokļiem. Ja vēlas audzēt un tirgot tīršķirnes kucēnus, tas ir arī pilnas slodzes darbs un samērā lieli izdevumi par barību, ūdeni, elektrību, veterinārārsta apmeklējumiem, vakcīnām, dzīvnieku čipēšanu un reģistrāciju.
Lai kucei būtu augsti novērtēti pēcnācēji, saimniekiem jāreģistrējas kādā no suņaudzētāju klubiem, jāmaksā biedra nauda, bet dzīvniekam jāpiedalās vismaz vienā izstādē. Klubos darbojošies dzīvnieku audzētāji ir tieši tādi paši nodokļu maksātāji kā pārējā sabiedrības daļa. Vedot dzīvniekus uz izstādēm, jāpieskaita arī degvielas izdevumi, turklāt, ja pasākums notiek tālu, vēl viesnīcas izdevumi. Kucēni jāskolo suņu skolā, arī mācības maksā naudu. Jāpierēķina aksesuāru iegāde – kakla siksnas un pavadas, šampūni un kondicionieri, arī apģērbs mazajiem sunīšiem, te nu viss sasummējas, nemaz nerunājot, ka kucei grūsnības periodā nepieciešama dārgāka barība, bet kucēni no trešās dzīves nedēļas jāpiebaro. No it kā fantastiskās peļņas atņemot visus izdevumus, pāri nekas daudz nepaliek. Ne velti vairāki suņu audzētāji atzīst, ka viņu darbs ir dārgs vaļasprieks, no kura bagāts nepaliksi.
Māca suņus un par suņiem

A.Jegorova reiz trenējusi dienesta suņus, tagad jau 15 gadus Cēsīs visiem pieejama viņas organizētā suņu skola, kas darbojas Val­mieras ielā: “Jā, kinologs ir profesija. Šajā profesijā strādāju 38 gadus, taču tagad apmācu privātos, ne dienesta suņus. Pa šiem gadiem mani un manu bērnu suņi ir guvuši plašu atpazīstamību. Braucam uz skolām un bērnudārziem, rādām bērniem, kā pareizi apieties ar četr­kājaino draugu, stāstām un demonstrējam, ko suņi prot, kas tiem patīk, bet kas ir stingrs nekādā gadījumā nevajag.”

Būtiskākais šo vizīšu mērķis bērnudārzos un skolās ir iemācīt bērniem pārvarēt bailes no suņa, parādīt, kā sunim pareizi tuvoties, un izglītot sabiedrību, lai mazāk dzirdētu par negadījumiem, kuros suns uzbrucis cilvēkam. Taču kinoloģes suņi savu dienišķo maizi pelna, arī apsargājot publiskus pasākumus, piemēram, tikko aizvadīto motokrosu Cēsīs.
Šogad, izmantojot Eiropas līdzfinansējumu, A. Jegorova realizējusi pasākumu “Visas ķepas kopā”. Pateicoties tam, iegūts inventārs, kas vajadzīgs, lai izbraukumos varētu demonstrēt suņu prasmes un dresūru.
Labi ciltsraksti un dresūra

“Es ļoti rūpīgi sekoju līdzi savu suņu ciltsrakstu līnijām. Vēlos, lai šeit, Cēsīs, mums būtu labs un kvalitatīvs dažādu šķirņu genofonds. Piemēram, tagad palīdzu meitenei no Priekuļiem, kura iegādājusies izcili labas kvalitātes Bernes ganu šķirnes kucīti. Ko­pī­gi ejam cauri visiem procesiem. Jau tagad nešaubīgi varu teikt, ka kucēni būs tikpat izcili kā mamma. Tīršķirnes suņu audzēšana ne­nozīmē sapārot līdzīgu ar līdzīgu, tā ir vesela zinātne, kurā iesaistīts arī veterinārārsts zootehniķis, kas pēta katra suņa stiprās un vājās puses, iedziļinās ciltsrakstos, raksturā un sasniegumos.”

Kinoloģe saka, ka, nolemjot iegādāties suni, dzīvnieks jāizvēlas ļoti rūpīgi: “Vēl pirms suns iegādāts, jāaprunājas ar speciālistu. Kinologs palīdzēs izvēlēties atbilstošas šķirnes dzīvnieku, izvērtējot saimnieka vēlmi pēc suņa lieluma, apmatojuma un rakstura īpašībām, lai dzīvnieks būtu piemērots konkrētam cilvēkam viņa vidē. Tomēr šādi rīkojas reti. Parasti sarunas ar speciālistu sākas, kad saimnieks kucēnu pirmo reizi atved uz suņu skolu. Ļoti labi, ja to dara, kad dzīvnieks tikko iegādāts. Viena daļa atved kucēnu, kas paaudzies, arī tas vēl ir labi, bet trešā kategorija cilvēku meklē palīdzību suņu skolā tad, kad paši ar suni vairs netiek galā.”

Visvairāk sludinājumu atrodami internetā, bet vai tiem drīkst uzticēties? Izrādās, jā: “Tie visi lielākoties ir reģistrēti suņu audzētāji, kuri nodarbojas profesionāli. Ja sunim ir labi ciltsraksti, tas suņu skolā būs apķērīgs, ātri progresēs, ja gēni nav tīri, jāņem talkā pacietība un jāiegulda lielāks darbs. Ja suni skolo kucēna vecumā, arī viņa pēcnācēji būs spējīgāki. Suni vajag skolot, jo tam tāpat kā bērnam vajag disciplīnu, jāsaprot robežas un jārespektē cilvēks. Līdzko nav dresūras, suns ņem varu pār cilvēku, īpaši pār vājākajiem, proti, bērniem un veciem cilvēkiem, turklāt dzīvnieks ir spiests pats pieņemt lēmumus. Pareizi, ja cilvēks pieņem lēmumu, dod komandu un suns izpilda pavēli, bet, ja šī kārtība nepastāv, suns mājās izveido savu hierarhiju un mēs dzirdam par dažādiem nelaimes gadījumiem, kuros mājas mīlulis uzbrucis cilvēkam. Kāpēc? Jo dzīvnieks darbojas pēc savas izpratnes un momentāniem spriedumiem. Labi audzināts suns nekad neuzbruks, tas var brīdināt, parādot zobus vai rūcot, taču arī tas nav pieņemams. Suņu skoliņā aizsargājoša vai brīdinoša reakcija notiek tikai pēc komandas. Turklāt suņu skolā četrkājainie audzēkņi socializējas, mācās sadzīvot un neuzprasās izplūkties. Tas pats notiek uz ielas, ja jūsu suns ir izmācīts skolā, bet ceļā satiks tādu, kurš nav mācīts, jūsu suns kautiņā neiesaistīsies, otru neizprovocēs. Tieši pretēji, ar savu attieksmi parādīs, ka “es ar tevi nekaušos”, un dosies tālāk.”