Ziņas

Sabiedrība

Neparastāki graudaugi pārtikai

Bez un ar plēksnēm. No labās parastie pārtikas graudi. Kailgraudi ir ne vien veselīgi uzturā, bet arī izdevīgāki pārstrādē (no kreisās). Foto: Māris Buholcs

Agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļu pētniecības centrā selekcionāri jau vairāk nekā desmit gadu garumā strādā ar dažādām graudaugu sugām, īpaši domājot par šķirnēm,  kas būtu veselīgas izejvielas dažādiem graudaugu izstrādājumiem.

Īpaši jāmin kailgraudu mieži un tritikāle, kas gan Latvijā, gan Eiropā tiek audzēti salīdzinoši mazās platībās.  Ir paredzams, ka nākotnē tie būs ļoti labi graudaugi dažādu veselīgu graudaugu produktu pagatavošanai. Priekuļu selekcionāri Latvijā reģistrējuši tritikāles šķirni ‘Ruja’, kailgraudu miežus ‘Irbe’, bet Stendes selekcionāri  pirmo kailgraudu auzu šķirni  ‘Stendes Emīlija’.

Agroresursu un ekonomikas institūta Priekuļu pētniecības centra vadošā pētniece Arta Kronberga saka, ka minētās kailgraudu šķirnes laiks  “palaist tautās”, bet, lai to darītu,  jābūt zinošam patērētājam. “Vēlamies, lai šīs šķirnes sāktu vairāk izmantot, līdz ar to arī ražot, audzēt un tālāk pārstrādāt,” saka pētniece.

Runājot par selekciju, vienas šķirnes izveidei nepieciešams veikt virkni priekšdarbu. Process prasa vismaz desmit gadus. Katrai šķirnei ģenētiski ir ielikts potenciāls, kur tā vislabāk jūtas, tāpēc arī ne visas no ārvalstīm ievestās šķirnes derēs mūsu klimatiskajiem apstākļiem un otrādi. Tāpēc jāatlasa tās šķirnes, kuras ģenētiski dod vislabāko atdevi.

Latvijas Zinātņu akadēmija sniedza atzinību par Agroresersu un ekonomikas institūta zinātnieku veikumu Eiropas Ekonomikas zonas līdzfinansētā pētījumu projektā.

“Projekta “Inovatīvi risinājumi kailgraudu auzu un miežu un tritikāles izmantošanai cilvēku veselības nodrošināšanai” strādājām kopā ar norvēģu kolēģiem. Tā ietvaros uzsvaru likām vienlaikus uz šķirņu ražību, kas ir svarīga audzētajiem, un uz kvalitātes rādītājiem (īpaši augstu proteīna saturu graudos, kas ir svarīgi pārstrādātājiem un patērētājiem). Tik tālu viss būtu labi, bet diemžēl paskaidrojuma raksti uz pārtikas paciņām, kurās minēts proteīna saturs, glikēmiskais indekss, ogļhidrāti, cietes daudzums – ir standartizēti. Ražotājs iepakojuma apzīmējumos bieži ieliek vispārpieņemtus skaitļus, kas, iespējams, nemaz neatbilst patiesībai. Īstenībā proteīna daudzums noteiktā izstrādājumā var atšķirties pat atsevišķām partijām. Realitātē šie skaitļi apzīmē to, cik veselīgi mēs ēdam, bet, ja šie skaitļi neatspoguļo īstenību, mēs neiegūstam sabalansētu pārtiku. Līdz ar to patērētājs nezina, ko lieto un kam jāpievērš uzmanība. Viņš paļaujas uz ražotāju,” paskaidro A.Kronberga.

Sarunas laikā uzzinām, ka izcilo īpašību dēļ kailgraudu šķirnes izmanto arī lopbarībā, taču, kad runa ir par pārtiku, – pētnieki iesaka izmantot kailgraudu miežus. “No visiem graudaugiem, kas aug Latvijā, tā ir vislabākā graudaugu suga. Tanī pat laikā kailgraudu mieži būs nišas produkta izej-viela. Tos vairāk izmantos veselīgas pārtikas ražošanai. Kailgraudu miežiem ir veselīgāks sastāvs – proteīns, beta glikāns, kas nepieciešams, lai kuņģis labāk strādātu, un E vitamīns. Nu jau arī medicīniski ir pierādīts, ka kailgraudu mieži  samazina holesterīna saturu asinīs,   samazina saslimšanas risku ar vēzi un sirds slimībām, ieteicami cukura diabēta slimniekiem, samazina  glikozes līmeni, veicina zarnu darbību un liekā svara zaudēšanu. Kailgraudu miežus diemžēl   var iegādāties ļoti nedaudzos veikalos.”

Pētnieki vēsta, ka kopprojekts bijis unikāls ar to, ka tas bijis ne vien starpvalstu, bet arī starpnozaru pētījums. A. Kronberga skaidro: “Nevienā citā projektā tik vienoti nestrādāja lauksaimniecības zinātnieki, pārtikas tehnologi un mediķi. Šī stratēģija nodrošināja pārtikas izsekojamību tās ceļā no saimniecības līdz ēdienu galdam. Selekcija nāca klajā ar izstrādātām šķirnēm, lauksaimniecības zinātnieki pētīja, kā veicināt labvēlīgus apstākļus ražai un kuras ir piemērotākās šķirnes, pārtikas tehnologi skatījās, kā vispareizāk sagatavot veselīgas diedzētās pārslas, analizēja to kvalitāti, bet tālāk Stradiņu universitātes mediķi ar eksperimentālās grupas starpniecību pārbaudīja glikēmisko indeksu, kas līdz šim nevienā graudaugā Latvijā  nebija pētīts.”

Uzsākot pieminēto projektu, pētnieki izvirzījuši hipotēzi, ka Norvēģijas kaulgraudu šķirnes, kā jau skarbākos klimatiskos apstākļos rūdītas, pie mums pielāgosies labāk, taču rezultāti esot bijuši interesanti. Proti: “Divas kailgraudu miežu šķirnes – viena Latvijas un otra Norvēģijas – bija diezgan līdzvērtīgas. Taču, ja runājam, salīdzinot konvencionāli audzētās kailgraudu šķirnes pret bioloģiski audzētajām kailgraudu miežu šķirnēm, tad bioloģiski audzēto graudu ražas daudzums atsevišķos gados pat pārsteidza konvencionāli audzētās kaulgraudu ražas.

Jāteic, ka Latvijā reģistrētā kailgraudu miežu šķirne ‘Irbe’ ražības ziņā ir līdzvērtīga ar pierastajām – plēkšņainajām miežu šķirnēm. Taču būtiska atšķirība, ko pie parasto miežu un kailgraudu miežu audzēšanas nenovērtē, ir zieda plēksne, kuru pēc tam nākas mehāniski atdalīt. Apmēram 40% no ražas tiek notīrīti nost, tas ir papildu darbs, turpretī kailgraudu `Irbei` ražas līmenis ir apmēram par pieciem procentiem zemāks, toties tur nav šo zudumu, jo nav, ko atdalīt.”

Ja paskatāmies uz lauksaimniecības platībām, pārsvarā redzam rapšus un kviešus, kviešus un atkal rapsi. No lauksaimnieciskā viedokļa tas ir pat nelabvēlīgi, jo no augsnes visu laiku tiek patērētas vienas un tās pašas vielas un zeme  noplicinās. “Otrkārt, augsnē uzkrājas slimības, un tās samazina ražu. Vienveidīgu kultūraugu audzēšana nav ilgtermiņa risinājums. Tāpat kā dabā nepieciešamas pārmaiņas, lai izdzīvotu, arī lauksaimniecībā vajag dažādību. Protams, mūsdienās visu nosaka noieta tirgus, tāpēc redzam divas dominējošās sugas – rapsi un kviešus, bet, manuprāt, Latvija ir ideāla vieta nišas produktiem. Turklāt ne tikai vietējam tirgum, bet eksportam, un tur nepietiks ar vienu paciņu vai tonnu graudu. Mēs, zinātnieki un pētnieki, tieši tajā saskatām iespējas,” atklāj A. Kronberga.