Ierasti janvāra vidū ar koncertu Cēsīs tika atzīmēta Latvijas mūzikas pasaulē labi zināmā saksofonista Zinta Žvarta dzimšanas diena.

Šogad tas nenotiks, tāpat kā nebija viņa muzikāli piepildītais decembris. Z. Žvarts regulāri iesaistās muzikālos projektos, muzicē kopā ar grupu “Big Al & The Jokers”, ir arī pedagogs Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā un Rīgas 45.vidusskolā.

– Patlaban vienīgais, kas notiek, ir pedagoga darbs.
– Jā, strādājam attālināti. Protams, muzikālais skanējums, ko dzirdu šādā režīmā, nav tāds, kā būtu klātienē. Varu tikai nojaust, kur audzēknis spēlē klusāk, izjustāk, kur skanīgāk, vienīgais, ko varam, uz ko arī liekam uzsvaru, ir tehniskās lietas – gammas, vingrinājumi. To var droši, katram blakus ir metronoms, vai nu īsts vai telefonā, atliek tikai vingrināties. To varu no audzēkņiem prasīt, viņi to arī var izdarīt.

– Vai audzēkņi ir motivēti šādam attālinātam darbam?
– Ir grūti, domāju, mazākajiem, iespējams, nav īsti saprotams, kam tas vajadzīgs. Klasiskais mācību ritms – no rīta pamatskola, pēc tam mūzikas skola, kur arī stundas – viņiem ir saprotams, bet pašreizējais ne pārāk. Ja vēl mazais cilvēks dziļāk aizdomājas, kam viņam tas vajadzīgs, rodas grūtības, jo neviens nevar paredzēt, kad viņš uznāks uz skatuves, lai kaut ko mēģinātu uzspēlēt.
Klātiene ir klātiene, īpaši saksofonistiem, kam visi skaņdarbi, ar ko strādājam, lielākoties ir kopā ar vēl kādu instrumentu – ritma grupu vai pianistu. Tā ir sadarbība, tad mūzika arī skan, bet, ja esi viens pats mājās, ir grūtāk, jo nav īstas jausmas, kā tā mūzika skan kopā ar citiem. Mazajiem tas ir ļoti grūti. Lielākie audzēkņi, iespējams, paskatās internetā, kā lielie mākslinieki to vai citu skaņdarbu spēlē, cenšas iejusties viņa vietā.

– Ja atskatāmies uz aizvadītā gada nogali, tā laikam bija ļoti neparasta. Visticamāk, citus gadus ne vien pa dienām, bet pa stundām bija sarakstīti darbi.
– Jā, tagad – atver kalendāru, tur pilnīgs tukšums. Nekur nav jāpaspēj, nekas nenotiek. Bet pilnīgi mierā jau nesēdējām, turpinājās radošais process, un kopā ar džokeriem (“Big Al & The Jokers” -aut.) ķērāmies pie savu dziesmu rakstīšanas, ko līdz šim nekad neesam darījuši. Pirmā tapa Ziemassvētku dziesmiņa “Quiet winter night”, ko katrs savā nostūrī iespēlējām, tad skaņu režisors studijā visu salika kopā. Tas pavēra radošo potenciālu, tapuši jauni gabali, tur galvenie autori ir Romāns Vendiņš un Juris Skrajāns, bet kopīgu mēģinājumu, protams, nav.

– Tomēr vismaz viena neliela uzstāšanās gada nogalē sanāca, jo ar džokeriem spēlējāt LTV Vecgada koncertā, kur dzirdējām arī šo Ziemassvētku dziesmu.
– Jā, LTV bija vienīgā televīzija, kas šai gadu mijai centās kaut ko jaunu uzfilmēt. Domāju, viegli tas nebija, jo bija jāņem vērā visi drošības noteikumi – grupas viena ar otru tikties nedrīkstēja -, bet viņi darīja, ko varēja, un tas arī izdevās.
Protams, bija forši atkal sanākt kopā. Varbūt sākumā bija zināma nedrošība, jo kādu laiku kopā nebija spēlēts, bet tad nu kārtīgi izspēlējāmies, bija labas sajūtas. Kad visi kopā spēlē, to nevar salīdzināt ne ar kādiem individuālajiem treniņiem. Tas ir pāri visam.

– Kā bija pārdzīvot decembra tukšumu?
– Nevar noliegt, ka radošajā līmenī šis ir ļoti smags laiks. Domāju, vārds “depresija” muzikantu aprindās kļuvis samērā ierasts. Pat augsta līmeņa mūziķi ļoti smagi pārdzīvo šo laiku. Man vieglāk, jo ir skola, ir lauku māja, kur aizbraukt, pastrādāt fiziskus darbiņus.
Parasti decembrī mājās tikpat kā nebiju, visu laiku pa Rīgu, kur nemitīgas spēles, mēģinājumi, koncerti, balles. Tagad 24/7 mājās, tas ir zināms pārbaudījums ikvienam. Bet vienkārši jāpadomā, nevajag uzreiz rādīt visas emocijas, kas sakrājas, jo nevienam šajā laikā nav viegli. Jāsadzīvo citam ar citu, jārēķinās, jo visi esam vienā laivā.

– Vai šis ir smagāks posms nekā pavasarī?
– Jā, jo pagaidām tam īsti neredz galu. Pavasarī bija… pavasaris, dienas kļuva garākas, saulīte siltāka un visi intuitīvi nojauta, ka vasarā būs labāk. Arī tagad zinām, ka vasarā būs labāk, bet tas laiks līdz vasarai ļoti tāls. Ierobežojumi sākās jau oktobrī, un vēl tas tumšais laiks…

– Kā šādā situācijā atrast pozitīvo?
– Dom­āju, instrumentālistiem nav tik traki, jo ir savs instru­­­­­­­­ments un miljons darbu, kas jādara, ko līdz šim nav bijis laika paveikt. Katrs taču kādus darbus atliekam plauktiņā, virs kura rakstīts – gan jau kaut kad. Tagad šis brīdis pienācis, vairs nav attaisnojuma nedarīt, jāņem šie materiāli un jāstrādā.
Turklāt ir internets, materiāli pieejami, tavi elki demonstrē savu spēli, var klausīties labākos koncertus. Ir instrumentālisti, kas mājās trenējas, publicē savu veikumu internetā, tas liek saņemties, iedvesmoties, redzot, ka kāds šitā spēlē, bet es nezin kāpēc slinkoju.

Protams, tas atkarīgs no katra cilvēka, ja kādam depresija, varbūt ir grūti noskaņoties, bet, manuprāt, nav tik traki, var un vajag strādāt!

– Vai pašam izdevies ar plauktiņā nolikto pastrādāt?
– Jā, šobrīd esmu skolā, audzēkņu nav, bet mēs, pedagogi, drīkstam uz skolu nākt, protams, ievērojot noteikumus. Te viss ir sagatavots, aparatūra, cits nepieciešamais, ņem un darbojies.

– Tad jau brīdī, kad beidzot drīkstēs mēģināt, visi būs auguši savā profesionalitātē.
– Visi jau cer, ka būs satrenējušies, dziesmas, skaņdarbus sakomponējuši. Te gan ir kāds interesants mirklis. Šobrīd visi mūziķi strādā studijās, komponē, ieraksta, kaut kad vasarā būs sagatavoti vairāki simti albumu, bet kas tos visus klausīsies? Manu­prāt, mūzikas tirgū būs pārpilnība, bet tas tomēr daudz labāk, nekā dzīvot depresijā.
Tagad vēl viena uzteicama lieta ir attālinātie kursi, kas pieejami pedagogiem un noteikti arī citiem. Tie ir augstā līmenī, arī es esmu pieslēdzies 160 stundu kursiem. Ja ir intensīvs darbs skolā, ir koncerti, tad kursiem laika noteikti neatliek, bet tagad – tā ir iespēja, ir daudz brīva laika, jāplāno, ko tajā iesākt. Jādomā, kas ir labākais, ko varam iesākt, un patiesībā ļoti daudz ko var darīt.

– Janvāra vidū Zinta Žvarta dzimšanas dienas muzikālās ballītes šogad nebūs. Tā būs neierasti klusa jubileja.
– Jā, būs ļoti neierasta dzimšanasdiena, jo, pat ja šajā dienā neorganizēju koncertu, parasti kādā klubiņā ar draugiem tiekamies, kopā uzspēlējam, bet šis laikam būs pirmais gads, kad būs jāaprobežojas tikai ar tālruņa zvaniem.

Šis laiks paliks atmiņā, ko mazbērniem stāstīt. No bērnības atceramies barikāžu laiku kā īpašu, kas mūsdienu bērniem liekas kaut kas nesaprotams. Pēc daudziem gadiem bērni, mazbērni, klausoties mūsu stāstus par šo pandēmiju, domās, kas tie par murgiem, kā mums te gājis, kad pasaule apstājās. Ļoti ceru, ka tas vairs nekad neatkārtosies.