Pavasarī Jaunpiebalgā, Emīla Dārziņa muzejā “Jāņaskolā” bija apskatāma franču ceļotāja un fotogrāfa Stefana Sudjēra izstāde „Latvijas ceļojums”. Tajā varēja iepazīt viņa redzēto, kājām ejot no Bernātiem līdz Zilupei, no Latvijas rietumiem līdz austrumiem.

Patlaban Stefans kopā ar Oļesju Arhipovu atkal ir ceļā, viņi iet no Latvijas ziemeļiem līdz dienvidiem. Ceļojuma desmitajā dienā abi iepazina Vecpiebalgu. Viņiem līdzi ir fotoaparāti, kamera, un ceļā redzētais, satiktie cilvēki tiek fotografēti un filmēti.

Stefanam Latvija mīļa jau vairāk nekā desmit gadu. Kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, viņš nolēma apskatīt šo valsti. Novembrī ieradās Rīgā, bija lietaina un drēgna diena. “Pilsēta mani apbūra ar savu skaistumu. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Šeit es iepazinos ar vairākām latviešu meitenēm, kuras pēc tam vairākas reizes gadā braucu apciemot. Sākotnēji iepazinu Rīgu, zināju, ka laukos nav tādas infrastruktūras kā pilsētā. Uzzināju, ka Latvijā ir ļoti daudz skaistu mežu. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ kājām devos pāri Latvijai, bija iepazīt tās laukus un cilvēkus,” pastāsta Stefans. Viņš ir jurists, strādājis bankā, studējis arī teoloģiju. Tad sācis nopietnāk nodarboties ar fotografēšanu. Par Latvijas ceļojumā redzēto un piedzīvoto Stefans rakstīja blogā, izveidoja fotoizstādi, kas bija apskatāma daudzviet Latvijā. Viņa atziņas un vērojumus izlasīja Oļesja un izteica vēlēšanos šovasar pievienoties ceļojumā. Pērn arī pati daudz laika pavadījusi Latvijā. “Man patīk Latvijas cilvēki. Viņi ir īsti, atklāti un patiesi. Tā arī devāmies ceļā,” pastāsta Oļesja un piebilst, ka Krievijā runā, ka latvieši krievus nemīl, bet Oļesja atzīst: “Ne reizi neesmu to jutusi, vienmēr visi ir izpalīdzīgi.”

Šajā ceļojumā Stefans un Oļesja arī filmē, lai veidotu dokumentālu filmu par Latviju un tās cilvēkiem. “Ejam no pilsētas uz pilsētu, daudzviet ir sarunātas tikšanās, citur ne, daudzus jaukus cilvēkus satiekam pa ceļam. Ir tik daudz skaista un interesanta, ka gribas dalīties, cik te prasmīgi un viesmīlīgi cilvēki,” saka Oļesja un atzīst, ka ceļojums ir dzīves pareizākā izvēle. Šovasar viņa Sanktpēterburgā beidza ekonomikas augstskolu, strādāja par menedžeri.
“Kocēnos mums izstāstīja, ka Cēsīs ir jauns cilvēks, kurš pēc senču tradīcijām dara alu. Protams, bijām pilī, Gundars Kalniņš stāstīja, kā bērnību pavadījis pilsdrupās, kā tās tiek saglabātas, kādas kādreiz atkal izskatīsies, interesanta tikšanās bija Ruckas muižā, ļoti patika koncertzāle. Tā ejam no vietas uz vietu,” pastāsta Oļesja un papildina: “Pa ceļam redzējām daudzus apkoptus laukus, redzējām lielus ganāmpulkus, cilvēki strādā.” Stefans piebilst, ka tukši lauki ir pavisam mazās vietās, kur maz cilvēku, tā ir Latgalē.

Abiem līdzi ir teltis, ja pa ceļam ir kādas mājas, lūdz, vai nevar šķūnītī pārnakšņot. Līdz šim neviens nav atteicis, parasti aicina mājā, mīļuprāt pacienā. “Pārsteigumi ir katru dienu, katra diena piepildās ar ko skaistu, tikai ejot vari pievērst uzmanību mākoņiem, jo tam ir laiks. Varam iet vairākas stundas nerunājot,” domās dalās Oļesja un piebilst, ka pa ceļam gadās arī suņi, un saimnieki par tiem neliekas ne zinis.

Ceļojuma desmitajā dienā Stefans un Oļesja atnāca līdz Vecpiebalgai. “Nakšņojām “Vēveru” dzirnavās. Pirmoreiz redzēju tādas dzirnavas, un vēl saulriets un saullēkts… Naktī bija nedaudz vēsi, bet brīnišķīgi,” stāsta ceļotāja. Viņi filmēja “Vēveros”, runājās ar Raiti Gosiņu, pabija pie bitenieka Aivara Radziņa, pie uzņēmēja Ilmāra Glāzera, nakšņoja “Kalna Kaibēnos”.

“Man ne īpaši patīk Latvijas rietumu puse, tā šķiet pārāk līdzena. Es dodu priekšroku Vecpiebalgas apkārtnei, kas ir ļoti skaista, jo tur ir vairāk ko redzēt — kalni, lejas, ezeri, upes un daudz kas cits,” atzina Stefans. Un Vecpiebalgā viņu sagaidīja agrāk satikti cilvēki, arī novada vadītāja Ella Frīdvalde – Andersone.

Stefana fotogrāfijās iepriekšējā izstādē bija daudz koku. “Koki man patīk, jo bērnībā daudz laika pavadīju mežā. Nevienu man nevajadzēja. Arī tagad, ja vien iespējams, laiku pavadu mežā. Mežā jūtos kā mājās. Koki visur pasaulē ir skaisti,” saka Stefans, bet Oļesja pastāsta, ka ceļojumā izvairās no lieliem ceļiem un Vecpiebalgā gandrīz apmaldījušies, gājuši pa taisno uz “Vēveriem” cauri mežam, iznācis līkums.

Viens no atklājumiem Latvijā Stefanam ir rupjmaize un biezpiens, jo tādu gardumu Francijā nav. Tā kā abi ceļotāji aizraujas ar ēdienu fotografēšanu, viņus interesē latviešu tradicionālā virtuve. Stefans atzīst, ka gan jau Latgalē izdosies uzzināt kāda jaunu ēdiena recepti.

Pēc tam, kad 2. oktobrī būs noieti ap 450 kilometri, ceļotāji dosies uz Franciju, tad uz Maroku. “Mums ir projekts Marokā doties ekspedīcijā pa kalniem, jāizstrādā maršruts,” pastāsta Oļesja. Tad abi dosies uz Sanktpēterburgu. Taps filma par Latviju un fotoizstādes.