Ziņas

Sabiedrība

Mūžs gadsimta garumā

Jubilejā. Jaunpiebaldziete Marta Sproģe kopā ar dēlu Ilmāru, vedeklu Rutu un novada domes priekšsēdētāju Laimi Šāvēju. Foto: Sarmīte Feldmane

Jaunpiebaldziete Marta Sproģe apsveicējus sagaida stalta un sirsnīgu smaidu. Simtajā dzimšanas dienā sveikt atbraucis novada domes priekšsēdētājs Laimis Šāvējs, ar muzikālu
sveicienu jubilāri apciemo Jaunpiebalgas Mūzikas skolas vadītāja Aija Sila, flautistes Tīna Rukmane un Ance Urbāne. Katram jubilāre velta mīļus vārdus.

“Kur tie gadi palikuši, tas ir brīnums. Viss mūžs pagājis darbā. Gājis visādi, bet nav, par ko žēloties, bijis gan labais, gan savs sliktums,” saka simtgadniece un pauž prieku par dēliem Ilmāru un Aivaru, sešiem mazbērniem, četriem mazmazbērniem, ar kuriem kopā ģimenes lokā nosvinēts dzīves lielais notikums.

Marta dzīvo vecāku mājā “Stūrīšos”. Savulaik viņi te atnāca no Vecpiebalgas puses, tēvs dabūja divus hektārus amatnieka zemi, bija galdnieks. Ģimenē izauga divas meitas un dēls.

Pēc pamatskolas Marta palika pie vecākiem. “Tēvs bija kādu laiku pagasta ziņnesis, palīdzēju izbraukāt. Tad pie Annas Pēter­sones iemācījos šūt. Toreiz jau visu apģērbu pasūtīja drēbniekam, ja nu ziemas mēteli kāds nopirka. Esmu šuvusi visu. Garās iesvētību kleitas bija smalks darbs. Tagad nevaru iedomāties, kā ar ogļu pletdzelzi varēja izgludināt. Gaismas jau arī istabā bija maz,” stāsta jaunpiebaldziete un atklāj, ka vēl tagad bez brillēm var ievērt adatā diegu. Zie­mas­svētkos viņa mazmeitām uzdāvināja priekšautus.

Pamazām vien Marta kļuva par pagastā iecienītu šuvēju, šūt kleitu pie viņas bija goda lieta.” Modes mainījās, arī audumi, kleitas kļuva īsākas, tad garākas. Kādus tik modeļus jaunpiebaldzietes neizvēlējās! Bija apmierinātas,” piebilst pieredzējusī šuvēja. Izvēlētajam arodam viņa bijusi uzticīga visu mūžu.

Dažādās varas, kas skāra Latviju, skāra arī Martas dzīvi. Viņa atzīst, ka Jaunpiebalga simts gados ļoti mainījusies. No viņas mājas, kas atrodas pa ceļam uz Viņķu kalnu, līdz pilij un biedrības namam bijuši lauki, bet ceļa malā pīlādžu aleja. Tagad tur Emīla Dārziņa iela. “Biedrības namā dziedāju korī, braucām uz Dziesmu svētkiem kaimiņu pagastos, vienreiz biju arī Rīgā. Brektos ceļa malā vēl saglabājies šķūnis, tur mums bija Dziesmu svētki,” jaunības gadus atminas Marta un nosmej, ka nekāda lielā aktrise gan nav bijusi, bet katrā izrādē bijusi kāda loma. Režisori braukuši arī no Rīgas, bet ar izrādēm jaunpiebaldzēni bieži ciemojušies Rankā, Lizumā. “Bied­rības namā bija skaistas balles. Vecgada vakarā ballē vienmēr bija polonēze. Zaļumballes notika Tacēs,” bilst simtgadniece.

Karš izjauca dzīves. “Bēgļu gaitās devāmies uz Kurzemi. Nevarēja saprast, kā darīt. Vā­cieši steidzināja, ka tūlīt spridzinās tiltu. Bijām jau aizgājuši, kad tas notika. Prom no mājām bijām gandrīz gadu,” stāsta Marta. Pēc kara sekoja skarbi gadi prom no dzimtās Jaunpiebalgas, par kuriem jubilāre runāt negrib, tos sāpīgi atcerēties. Svešumā viņa satika vīru Ernestu.
“Dzīvē rūpju bijis daudz. Prieku sagādāja dēli, viņi raizes neradīja,” ar prieku stāsta mamma un uzsver, ka nevarējusi iedomāties, ka var būt tik labas vecumdienas. “Visi pret mani ir tik labi. Vedeklas labas, mazbērni, mazmazbērni mīļi,” saka Marta.

Jaunpiebaldzēni Martu pazīst ne vien kā labu šuvēju, kura labprāt izpalīdzēja arī Piebalgas skolas kuplajai saimei un sašuva tērpus izrādēm, viņa bija saimniece. Kad pagastā bija kādi lielāki godi, Marta allaž tika aicināta.

“Kura diena nodzīvota, tā laba, ko citu varu domāt. Darāmā daudz, vieni svārki jāpabeidz, viens cimds noadīts, otram jāķeras klāt. Bez darba grūti dzīvot,” saka simtgadniece. Viņa labprāt lasa avīzes, žurnālus. “Neko smagu lasīt negribas, par vēsturiskiem notikumiem īpaši. Televī­zijā paskatos laika ziņas,” pastāsta simtgadniece.

Marta atceras, ka viņas mūžā piedzīvotas dažādas ziemas. “Vie­­nu gadu tēvs pirms Ziemas­svētkiem beidza art purvu, uz baznīcu devāmies pa dubļiem un peļķēm, bijis arī tik daudz sniega, ka zirgs Viņķu kalnā apstājās, jo priekšā bija pamatīgs sniega kalns – kupena. Ziemas bijušas dažādas,” stāsta Marta un uzsver, ka šogad decembris ir kā pavasaris.

“Vienmēr atvadoties saku – visu labu -, nevis uz redzēšanos, manos gados jau nevar zināt, kāda būs rītdiena, vai satiksimies,” gaišu smaidu veltot katram, saka simtgadniece Marta Sproģe.