Kultūras ministrijas (KM) nozīmētā darba grupa sagatavojusi pirmos priekšlikumus visai būtiskām pārmaiņām mūzikas skolu mācību programmās.

Ieskicētie risinājumi otrdien notikušajā publiskajā apspriedē raisīja ne mazumu pretrunīgas reakcijas un satraukumu Vidze­mes reģiona, tostarp arī vēsturiskā Cēsu rajona teritorijā esošo, izglītības iestāžu vadītājiem un pedagogiem. Cēsīs uz sarunu ar ministrijas pārstāvjiem bija ieradušies gandrīz pussimts cilvēku.

Lai sniegtu pilnīgāku priekšstatu vidzemniekiem, kādēļ nepieciešams profesionālās ievirzes kultūrizglītības programmu “vispārējs remonts”, ar stāstījumu par KM īpaši veidotās darba grupas paveikto, apsvērumiem un iecerēm uzstājās darba grupas pārstāvis, arī Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktora vietnieks kultūrizglītības jautājumos Andis Groza. Viņš vērsa uzmanību, ka uz neizbēgamu pārveidi kultūrizglītības jomu virza jau notiekošās pārmaiņas vispārējā izglītībā, tehnoloģiju attīstībā, darba tirgus prasībās, kā arī bērnu vecāku izpratnē par savu lomu izglītībā. Lai mazinātu pedagogu pretestību, A.Groza vairākkārt uzsvēra, ka laika pārbaudi izturējušās vērtības nemainīsies un pašreizējie priekšlikumi nav akmenī cirsti, bet gan piedāvājums izteikties par labākajiem risinājumiem.

Konkrētāk par darba grupas izstrādātajām idejām klausītājiem pastāstīja LNKC mūzikas izglītības eksperts Kārlis Jēkabsons, uzsverot valsts nodrošinātās kultūr­izglītības virsuzdevumu – veidot ne tikai jauno profesionālo mūziķu paaudzi, bet arī izglītotus klausītājus, kuri piepildīs jaunās koncertzāles. Patlaban un arī turpmāk mūzikas izglītībai jātiecas uz trim mērķiem vienlaikus: izcilību un talantu atbalsts; šīs izglītības pieejamības un pēctecības nodrošināšana; kā arī kultūrvides veidošana reģionos.

Viens no nozīmīgākajiem ierosinājumiem ir saistīts ar mācību programmas apguves ilgumu. Pašreiz, piemēram, pūšaminstrumentu apguve notiek sešus gadus, bet citu instrumentu spēles mācības paredzētas septiņus un astoņus gadus. Tas rada sarežģījumus mācību plānošanā pašām izglītības iestādēm, kā arī paaugstina risku, ka skolēns pārtrauks mūzikas izglītību, jo pēc sestā mācību gada vēl nav sasniedzis mūzikas vidusskolai atbilstošo vecumu. Saskaņā ar K.Jēkabsona teikto, darba grupas sākotnējais piedāvājums bijis noteikt pirmos četrus gadus mūzikas skolās kā vispārējās muzikālās izglītotības slieksni, dodot iespēju jau saņemt šādas izglītības apliecinājumu un neturpinot mūzikas izglītību. Savukārt nākamos četrus gadus visās programmās jau piedāvāt kā padziļinātu apguvi un turpināt virzīties tālāk profesionālajā izglītībā. Šis redzējums ticis noraidīts gandrīz uzreiz no visām sarunās iesaistītajām pusēm. Tādēļ tagad – publiskā apspriešanā – jau ir priekšlikums vienkārši izlīdzināt visu mūzikas izglītības programmu apguvi uz astoņiem gadiem. Šo ierosmi lielākoties visi klātesošie sliecās atbalstīt, tajā saskatot iespēju gan nepazaudēt audzēkņus, gan konstruktīvāk organizēt iestādes stundu plānu. Tomēr klaji iebilsts tika pret darba grupas redzējumu, kā katras specialitātes programmā būtu jāsamēro mācību priekšmetu un tiem paredzēto akadēmisko stundu daudzums. Vissāpīgākais punkts izrādījās piedāvātais obligāti izpildāmo stundu skaits kategorijā “Kolek­tīvā muzicēšana”. LNKC pārstāvji, stāstot par ierosinātajām mācību pārmaiņām, mudināja skolas izvērtēt – vai, saglabājot lielākas izpildes normas, netiks ierobežotas mazās skolas, kuras, normas neizpildot, neiegūs akreditāciju attiecīgajai programmai. Pret kolektīvās muzicēšanas apjoma samazinājumu uzstājās vairāku mūzikas skolu pārstāvji, tostarp arī no Līgatnes Mūzikas un mākslas skolas un Siguldas Mākslu skolas “Baltais flīģelis”.

Lai gan A.Groza jau debašu sākumā uzsvēra, ka šoreiz nav runa par finansējumu, bet tikai par vēlamāko mācību formu, noraizējušies izglītības iestāžu pārstāvji tomēr ik pa laikam pie šī temata atgriezās. Bažas raisa gan doma, vai pietiks līdzekļu visu programmu “piestiepšanai” uz astoņiem gadiem, gan arī atsevišķās iestādēs jau pieredzētais, ka valsts mērķdotācija pēdējos gados nedaudz samazinājusies, neņemot vērā pat audzēkņu skaita pieaugumu. A.Groza vien atkārtoja, ka finansējums ir saistīts ar bērnu skaitu iestādē, ne programmu vai tās ilgumu, tādēļ rosinātās pārmaiņas nevar ienest negatīvus rādītājus.

Arī Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas direktors Vigo Račevskis “Druvai” apstiprināja, ka ir par astoņiem gadiem mūzikas skolā visu specialitāšu audzēkņiem. Tomēr vienlaikus viņš vērtēja, ka nav lietderīgi augstākai instancei skrupulozi definēt mācību stundu skaita sadalījumu pa priekšmetiem. “Katra skola un katrs bērns ir atšķirīgs. Viens sāk staigāt agrāk, cits – vēlāk. Vienam zobi šķiļas ātrāk, citam – lēnāk. Svarīgs ir mērķis, bet to, kā bērnu aizvest līdz galam, ir jādomā pašai skolai,” pārdomās dalījās V.Račevskis, apliecinot skepsi par iespēju tik dažāda izmēra un lokācijas izglītības iestādēm vienoties par vienādiem kritērijiem. Jau patlaban kultūrizglītības iestādēm ir iespēja 10% apmērā variēt obligātos priekšmetu sadalījumus, tomēr, viņaprāt, skolām nepieciešama krietni lielāka brīvība.

Radikāli citādu viedokli debatēs izteica ilggadējais “Baltā flīģeļa” vadītājs un blogeris Guntars Zvejnieks. Viņa redzējumā nepieciešamo reformu apspriede pārvērtusies par izrādi, jo tā vietā, lai kopīgi izprastu, kas nepieciešams, lai fundamentāli mainītu mūzikas izglītības programmas un tajās iekļautu nākotnes profesijām nepieciešamās zināšanas, piemēram, mūzikas terapiju un psiholoģiju, tiek atkal cilāts pagātnes mantojums un celta panika par finansējumu un atalgojumu.

Tā bija astotā no kopumā desmit LNKC rīkotajām pirmā priekšlikumu projekta sabiedriskajām apspriešanām visā valstī. Publiski atvērtās debates, kas citviet bija veltītas arī mākslas jomas profesionālajai izglītībai, noslēgsies nākamnedēļ Rīgā.
Pēc LNKC datiem patlaban ar valsts atbalstu teju 28 tūkstoši bērnu un jauniešu apgūst mūzikas, mākslas un dejas pamatus kopumā 159 mūzikas un mākslas skolās visos Latvijas reģionos.