Ziņas

Sabiedrība

Mūzikas, gaismu un dabas priekšnesums

Gaisma un skaņas. Cēsu Pils parka majestātiskums šovasar savijās ar Gustava Mālera Trešās simfonijas muzikālo vērienu, un, šim Latvijas kultūrā vēsturiskajam notikumam brīvdabā notiekot, estrādē tika izspēlēta aizraujoša gaismas un video projekciju izrāde.Foto: Aivis Riekstiņš

Pirmo reizi Latvijā zem klajas debess nu ir atskaņots viens no pasaulē grandiozākajiem mūzikas darbiem – Gustava Mālera Trešā simfonija. Šim skaņdarbam brīvdabā bija izraudzīta Cēsu Pils parka estrāde. Šajā vasarā tas bija devītā Cēsu Mākslas festivāla visvērienīgākais notikums.

Spēcīgas lietus gāzes, kas piektdien pārstaigāja Latviju, Rīgā bija arī krusa, nenobaidīja klausītājus. Simti atbrauca no galvaspilsētas, lai būtu klāt iespaidīgajā klasiskās mūzikas sarīkojumā. Pēcpusdienas lietus gan pabaidīja ap simts mūziķu, kuri šim notikumam bija apvienojušies paplašinātā Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī un muzicēja diriģenta Andra Pogas vadībā.

Šogad jau otro reizi Cēsīs uzstāties bija aicināta Oļesja Petrova – mecosoprāna balss īpašniece, Sanktpēterburgas konservatorijas Operas un baleta teātra soliste. Viņa izpildīja solo arī, kad orķestris Andra Pogas vadībā atskaņoja Verdi Rekviēmu.

Mākslas festivāla rīkotāji, paļaujoties uz detalizētām meteoroloģiskām prognozēm, stingri turējās pie cerētā, ka vakars Pils parkā būs atbilstošs, lai jūtīgos instrumentus varētu spēlēt brīvdabā. Desmitos vakarā estrādē sākās koncerts. Daba tovakar Cēsīs dāvāja stundas bez neviena mākoņa un vēja pūsmiņas. Tajā skanēja 19. gadsimta beigās sacerētā Gustava Mālera Trešā simfonija. Mūzikas valodai spēcīgi ieskanoties, pirmajā no sešām daļām – “Pāns mostas. Vasara nāk”- klausītāji estrādē aizturēja elpu.

Vakaram aizvien vairāk satumstot, simfoniju ap divi tūkstoši klausītāju ne tikai klausījās. Mūzikā abstrakti izteiktās tēmas pēc Cēsu Mākslas festivāla ieceres pilsdrupu pakājē tika paspilgtinātas, estrādē nodemonstrējot krāšņu video un gaismas “mūziku”. Tās režisors Dāvis Sīmanis ar gaismu mākslinieku Mārtiņu Feldmani un skatuves noformējuma veidotāju Agni Menniku panāca iespaidu, ka skatītāju acu priekšā estrādes stāvās kāpnes pārvērtās par ziedošu lauku simfonijas daļā “Ko man stāsta pļavas puķes” un par mežu daļā “Ko man stāsta mežazvēri”. Pats viduslaiku pils tornis un koku lapotne apkārt estrādei gaismu projekcijās kļuva par iespaidu pilnu vidi. Tā papildināja mūzikas skaņas, nesa vēsti par nakti vai aicināja sekot mūzikā eņģeļu stāstam. Simfonijas noslēdzošā daļa skanēja lēni un izjusti, cildinot mīlestību.

G. Mālers nelielu epizodi simfonijā paredzējis arī sieviešu un zēnu koriem. Simfonijas atskaņojumā ieskanējās arī koristu balsis. Tās piederēja Rīgas Doma zēnu korim, kā arī speciāli šim koncertam izveidotajam Cēsu Mākslas festivāla sieviešu korim, kurā dziedāja kora “Kamēr” un Latvijas Mūzikas akadēmijas kora dalībnieces.

G.Mālera simfoniju mūzikas vērtētāji dēvē par vērienīgi veidotām vīzijām, kuras pārdzīvojušas ne tikai sabiedriskās un politiskās izmaiņas dažādos laikmetos, bet arī turpina uzrunāt jaunajā gadsimtā. Pusotras stundas laikā, kamēr skanēja mūzika, klausītājiem bija iespēja novērtēt ne tikai komponista apbrīnojamās spējas, radot vērienīgu sacerējumu mūzikas valodā, bet arī Latvijas mūziķu labo sagatavotību, iestudējot sarežģītu un apjomīgu skaņdarbu. Atskaņojot brīvdabā, attālums starp orķestri un tā dalībnieku Riekstu kalna virsotnē gan izrādījās par tālu. Klausītāji varēja manīt tehniskas kļūmes.

Jāpiebilst, ka “tehniska kļūme” bija gadījusies arī šai vasarai, jūlija vidū pazeminot nakts temperatūru. Mālera monumentālajai, ietilpīgajai mūzikai šoreiz bija jāspēj vēl vairāk – klausītājus brīvdabā sildīt. Simfonijas noslēdzošā daļa “Ko man stāsta mīlestība” vēstīja par mīlestības spēku kā siltu un dzīvi apliecinošu. Ar tādām sajūtām pusnaktī varēja atstāt estrādi Pils parkā.

Šis notikums pārliecinoši apliecināja, ka Mākslas festivāla veidotāji konsekventi iet pirms deviņiem gadiem iesākto ceļu – ārpus galvaspilsētas Cēsu vasarās iedzīvināt augstas raudzes Latvijas un arī pasaules mēroga mākslu. Turpina piepildīties ideja, ka pilsētā, kura nav liela, tā lieliski iederēsies un mākslu baudīt nāks nevis simti, bet tūkstoši. Šis gads nav izņēmums, un Mākslas festivāls vēl tikai pusē.