Ziņas

Sabiedrība

Muiža laikā no Virdenes līdz Jaunpiebalgai

Nezināmā netrūkst. Novadpētnieki Gints Skutāns, Baiba Logina un Vēsma Johansone vērš sabiedrības uzmanību kādreizējai Piebalgas Jaunajai muižai. Pie sienas ēkas plāni, kāda tā bijusi slimnīcas, kolhoza kantora un pašvaldības laikā.Foto: Sarmīte Feldmane

Jaunpiebalgas centrā sarkano ķieģeļu māju nevar nepamanīt. Ne jau tāpēc, ka tur atrodas novada dome, vienkārši nams rada respektu.

“Tā ir ēka, kurā savu reizi iegriežas katrs novadnieks. Te pašvaldība, bibliotēka, tautskola, pasts. Cik daudz mēs zinām par šo namu? Nedaudz,” saka Jaunpiebalgas pagasta bibliotēkas vadītāja Baiba Logina. Kopā ar novadpētnieci Vēsmu Johansoni abām bija pārliecība, ka ne jau tikai viņas un vēl dažus interesē šīs ēkas vēsture, tāpēc arī radās doma, ka varētu saaicināt piebaldzēnus un parunāt par Piebalgas Jauno muižu laikmetu griežos. Un interese bija liela, novada domes zāle bija interesentu pilna.

“Par šo namu daudzi pa kripatiņai vien savākuši dažādus materiālus. Vēl daudz jāmeklē arhīvos un muzejos. Kā izpētījis vēsturnieks Raitis Ābelnieks, ir ziņas no 1601.gada, kad parādās Piebalgas Jaunās muižas vārds,” bilst Vēsma. Senāko vēsturi pēta vēsturnieks Gints Skutāns. Viņš atgādina, ka 1224.gadā pirmoreiz minēts Prebalgas ciems Gaujas augštecē, 1318.gadā – castrum Prebalga… Vēsturnieks atklāja, kā mainījās Piebalga laika gaitā, kā 16.gadsimtā te bijis Virdenes pagasts pie Virdes upes. Upīte aizvien plūst tepat netālu no domes ēkas. ” Vecpiebalgai un Jaunpiebalgai visos laikos bijuši vieni un tie paši īpašnieki, te nav bijuši vācu baroni un viņu tradīcijas, muižu pārvaldīja pārvaldnieki. Šeremetjevi Piebalgas Jauno muižu ieguva pēc Ziemeļu kara, un tā dzimtai piederēja līdz pat 1919.gadam.

Ugunsgrēki Piebalgas Jauno muižu nav saudzējuši. Piektajā gadā tā tiek nodedzināta, tad atjaunota, 1935.gadā tajā rodas miertiesa, kas ļaunprātīgi tiek nodedzināta, atkal atjaunota, vēlāk Šeremetjeva savulaik celtajā Medību pilī iekārtojas Gaujienas partijas un izpildkomiteja, 1956.gadā ēku sāk pārbūvēt par slimnīcu. Tā 1974.gadā nodeg. Līdz pat 1983. gadam ēka stāv tukša, līdz kopsaimniecība “Piebalga” to atjauno. Kad to likvidē, te mājvietu rod pašvaldība un citas jaunpiebaldzēniem svarīgas iestādes.

“Domubiedri jau parasti satiekas. To var teikt arī par mūsu novadpētniekiem. Mūs interesē vieta, kur dzīvojam, kas te kādreiz noticis. Tagadējo domes ēku daudzi atceras kā slimnīcu. Tajā daudzi dzimuši, ārstējušies. Citiem tā saistās ar kolhoza gadiem, tagadējai paaudzei ar bibliotēku, tautskolu, domi, un ir taču interesanti uzzināt, kā te reiz bija,” atzīst Jaunpiebalgas novada domes priekšsēdētājs Laimis Šāvējs un pauž atzinību ierosinājumam, ka novada vēsturei veltītiem pasākumiem jākļūst par tradīciju.

“Diemžēl Piebalgas Jaunajai muižai nav sava spoka un nav arī spoku stāstu. Aicinājām skolēnus rakstīt spoku stāstus, tagad tie glabāsies bibliotēkā,” pastāsta Baiba Logina. Arī tā ir viena muižas vēstures lappuse, pēc gadu desmitiem varbūt kāds stāstīs – 2016.gadā skolēni sarakstīja muižas spoku stāstus, lūk, kādi tie bija.

“Interese par novada vēsturi ir ne tikai mums, kuriem tas ir kļuvis par laikietilpīgu vaļasprieku, arī daudziem jaunpiebaldzēniem. Par to liecina atsaucība un ieinteresētība,” vērtē Vēsma Johansone.