Veterinārārstu Aivaru Broku pazīst daudzi suņu un kaķu saimnieki. Viņš ir tas, kurš aizvien steidzas palīgā, dod padomu.

– Pērn martā slēdzu veterināro klīniku, aptieku – zoocentru Cēsīs, Vaļņu ielā. Ekonomiskā situācija ir mainījusies. Katram ikdienā ir zināmi ienākumi, ja tie samazinās, cilvēks vērtē, vai var dzīvnieku vest pie daktera, varbūt var pagaidīt. Protams, ja nav nopietna slimība. Sniedzu veterināros pakalpojumos konsultatīvajā kabinetā mājās un braucu vizītēs pie klientiem.

– Pēdējā laikā sabiedrībā daudz runā par dzīvnieku aizsardzību. Tiek vākti paraksti, lai būtu lielāki sodi par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, lai Latvijā aizliedz lūšu medības.

– Par šiem jautājumiem jāprasa speciālistiem. Savā praksē ar cilvēkiem, kuri būtu cietsirdīgi izturējušies pret dzīvniekiem, neesmu sastapies. Taču dabā jābūt līdzsvaram. Ja salīdzina divus plēsējus vilku un lūsi, abi ir meža sanitāri. Vilki nodara lielāku postu ganāmpulkiem, ja plēsēju ir par daudz, kā izskanējis par vilkiem, jādomā racionāli. Ja man pazīstams aitkopis stāsta, ka kļuvis par mednieku, jo nav citas izejas, lai pasargātu aitas, tas raksturo situāciju. Tas ir mans – piepilsētas iedzīvotāja – viedoklis.

– Kādi ir suņu un kaķu saimnieki?

– Cilvēks pieķeras dzīvniekam, pierod, velta rūpes. Tie, kam mājās bijis dzīvnieks, kuri to mīlē­juši, lolojuši, nevar iedomāties ikdienu bez suņa vai kaķa. Kad dzīvnieks dzīvi nodzīvo, saimniekam ir tukšums sirdī. Man patīk vācu aitu šķirnes suņi. Man tikai tie bijuši. Pēdējais nodzīvoja desmit gadu, aizgāja bojā auto negadījumā. Sunim bija slikta redze, nokļuva uz ielas, kāds šoferis notrieca. Nedēļu pārdzīvoju, nezināju, kur likties. Sievai neteicu, ka meklēju kucēnu, bet jau trešajā dienā biju apzinājis visas audzētavas. Tad sievai sacīju – rīt braucam pēc suņa. Tagad mums mājās ir Kora, brīnišķīgs suns, kas mūs visus priecē. Ģimenes draugiem kaķenīte nodzīvoja 16 gadus, aizgāja. Un mājās ir jauns kaķis. Vēl kāds stāsts. Ģimenē bija pieklīdis jau paliels, mīlīgs kaķēns. Sākumā saimnieki domāja, ka to tikai ­baros, mājā nelaidīs. Bet dzīvnieks iekaroja visu sirdis. Izrādījās, kaķim ausī ir audzējs. Diemžēl operācija nepalīdzēja. Ne vienmēr dakteris var palīdzēt. Saimniece ļoti pārdzīvoja, nespēja pati apglabāt. Ar sirdi grūti pieņemt reālo dzīvi. Ilgu laiku nebiju bijis Cēsu dzīvnieku kapsētā. Tā plešas aizvien lielāka, ir sakopta. Te ir apliecinājums cilvēku mīlestībai pret dzīvniekiem.

– Bet ir cilvēki, kuri neprot apieties ar dzīvniekiem, bieži vien iedomājas, ka suns vai kaķis būs kā rotaļlieta, kad gribēšu, paspēlēšos.

– Pie veterinārārsta nāk tie, kam dzīvnieki svarīgi, kuri meklē palīdzību saviem mīluļiem. Dau­dziem klientiem gadiem ārstēju dzīvniekus, zinu viņu attieksmi, rūpes. Manā pieredzē tādu, kuri dzīvnieku iegādājas pārpratuma pēc, gadījies ļoti reti.
Jaunās ģimenes dzīvniekus izvēlas un iegādājas pārdomāti. Varbūt tāpēc, ka arī skolās tiek runāts par atbildību.

– Veterinārārsts ir arī psihologs.

– Noteikti. Saimnieki grib aprunāties, dalīties uztraukumos, vajadzīgs mierinājums. Arī ar dzīvniekiem jāsaprotas.

– Pats jau daudzus gadus skolās ar bērniem runājat par dzīvniekiem, par saprašanos ar tiem.

– Līvu ciematā suns sakoda pirmklasnieku. Sapratu, ka bērni neizprot dzīvnieka reakciju, ko tas saka ar savu ķermeni, ko domā. Bērns jau domā, ka katrs sunītis, kaķītis ir mīļš. Apstājies, paskaties, kā suns uz tevi reaģē, vai saspicē ausis, kustina asti, ko saka lūpas, kādu pozu ieņēmis. Līdzīga poza ir, kad suns dodas medīt un kad grib spēlēties. Līdzīga, bet jāmāk atšķirt. Jāsa­prot, kad varu iet klāt, kad nedrīkstu traucēt.
Pirmā lekcija bija Cēsīs, Pastariņa skolā, kur mācījās meita. Tad jau aicināja uz citām skolām. 2.līdz 4.klases skolēniem stāstu, lai viņi prastu sevi pasargāt, lai pareizi izturas pret savu suni un kaķi. Man bija arī lekcija kādā vidusskolas klasē. Puikas, kuri sēdēja pēdējā solā, pļāpāja. Biju dusmīgs, bet pēc tam skolotāja pastāstīja, ka viņi to, ko es stāstīju, pārsprieda no savas dzīves. Viņu tēvi bija mednieki, viņiem jau sava pieredze.
Nesen klīnikā ar suni ienāca jauns vīrietis. Runājāmies, un viņš teica: “Jūs mums klasē pirms astoņiem gadiem lasījāt lekciju.” Patīkami bija redzēt, kā viņš rūpējas par savu suni.

– Vai veterinārārstu netrūkst?

– Kas esam, tie esam. Lielo dzīvnieku veterinārārstu ir maz. Slodzes lielas, ja kāds aizbrauc atvaļinājumā, lopkopjiem ir problēmas. Lielām saimniecībām ir savi veterinārārsti, mazajām savu reizi arī vajadzīga palīdzība, nav viegli ātri atrast.

– Kāpēc jaunie kolēģi lielākoties izvēlas ārstēt mazos dzīvniekus?

– Ja kursā ir 30 studenti, labi, ja pieci vēlas ārstēt lielos dzīvniekus. Par veterinārārstiem mācās maz puišu, bet darbs ir fiziski smags. Tagad ir gan tehnoloģijas, gan metodes, kas atvieglo, bet slodze ir liela.

– Kāpēc pats, kopsaimniecībās pieredzējis veterinārārsts, kļuvāt par mazo dzīvnieku dakteri?

– 90.gadu sākums bija pārmaiņu laiks, kopsaimniecības likvidējās. Mans suns saslima ar parvovīrusu. Sazinoties ar kolēģiem, viņu izārstēju. Tad pazīstamie teica – tu jau esi īsts suņu dakteris, ja būs problēmas, sūtīsim pie tevis. Tad Latvijā sākās pirmās lekcijas lauksaimniecības dzīvnieku dakteriem, kuriem interesē mazie dzīvnieki. Tās lasīja daktere Liene Dindone no Amerikas. Mācījos par mazo dzīvnieku slimībām. 1994.gadā atvēru pirmo klīniku toreizējā kokaudzētavā, tad tā bija Pils ielā, Valņu ielā. Esmu dzimis rīdzinieks, bet darba gadi aizvadīti šai pusē.

– Dziedat Cēsu Pils korī. Tagad mēģinājumi notiek attālināti.

– Reizi nedēļā ir zoom mēģinājumi. Citi brīnās, kā mēs varam. Diriģentes ir atradušas veidu, kā to darīt. Mēģinām pa balsu grupām, diriģente dzied priekšā. Divas dziesmas mēģinājumā paslīpējam. Mums ir mērķis beidzot nodziedāt 25 gadu jubilejas koncertu. Tas bija paredzēts pērn 4.maijā. Tagad ceram, ka būs jūnija sākumā.

– Kā šajā laikā pietrūkst visvairāk?

– Dzīvniekus ārstēt attālināti nevar. Tiekos ar suņu un kaķu ­saimniekiem. Pietrūkst, ka nevar klātienē satikties korī. Augustā mums bija kora nometne Rais­kumā, strādājām. Tā ir cita sajūta, kad dziedi kopā, blakus citi koristi. Saklausīt, sajust dziesmu, kā tā skan, var tikai klātienē.

Jau daudzus gadus katru ziemu cēsnieku kompānijā braucām slēpot uz Alpiem. Kalnu slēpošana ir mana aizraušanās no pusaudža gadiem, kad braucu uz Gaiziņu. Kad beidzu augstskolu, valsts sadalē bija jāizvēlas starp trim ­saimniecībām. Izvēlējos Zaubi, jo zināju, ka tur ir slēpošanas kalns ar pacēlāju. Lepni – manā saimniecībā būs kalns ar pacēlāju. Zaube izrādījās viena no vājākajām saimniecībām, būtu par to painteresējies, varbūt nebūtu izvēlējies. Man ir fotogrāfija, kurā vēl 26.aprīlī slēpoju Zaubē. Šoziem, kad vien ir sniegs, esmu Ozolkalnā, Žagarkalnā. Gan jau atkal brauksim arī uz Alpiem.