Ziņas

Sabiedrība

Mežu par sviestmaizi neatdod

Ilustratīvs fotoFoto: no "Druvas" arhīva

Priekuļu novada pašvaldības mežzinis Ainārs Amantovs uzsver, ka meža audzēšana nozīmē arī kopšanu. Laikus un pareizi kopjot mežaudzes, var iegūt vairāk kokmateriālu un ienākumu, turklāt uzlabojas meža sanitārais stāvoklis un noturība. Savulaik arī Priekuļu novada iedzīvotājiem bija iespējams privatizēt meža zemi, bet, tā kā to veikuši tikai neliels skaits saimnieku, lielākā daļa meža palikusi pašvaldības īpašumā. “Priekuļu novada pašvaldībai pieder 560 hektāri meža, no tiem 413 hektāri atrodas Gaujas nacionālajā parkā. No šiem 413 ha vēl 33,6 ha atrodas dabas aizlieguma zonā, kur nedrīkst veikt nekādu saimniecisko darbību,” paskaidro A. Amantovs.
Priekuļu novada pašvaldība sevi var dēvēt par lielsaimnieku, tāpēc mežzinim darba netrūkst. “Meža apsekošana ir mans pienākums, un gribētu minēt, ka esmu labi informēts, kas kur aug un atrodas. Negribu lielīties, taču pēc pēdējiem pieciem gadiem redzam, ka no meža pašvaldības budžetā ik gadu vidēji ienāk 71 tūkstotis eiro. Agrāk paši (pašvaldības meža dienesta darbinieki) devāmies mežā un veicām saimniecisko darbību, tagad aktīvi rīkojam cirsmu izsoles. Toties koku dastošanu veicu personīgi. Apsekoju teritoriju un sagatavoju cirsmu izsolei, cirsmu dabū tas izstrādātājs, kas vairāk nosola. Tā 2013. gada izsolēs esam realizējuši 2260 m³ koksnes par Ls 57 700, 2014. gadā 1065 m³ par 46 250 eiro, pagājušajā gadā izsolē realizēti 255 m³, bet šogad notika divas izsoles, tāpēc realizēts vairāk nekā 2922 m³ koksnes, kā rezultātā iegūti 95 600 eiro,” detalizēti paskaidro mežzinis, piebilstot, ka jau pašā izsoles sākumā cena tiek noteikta ļoti tuvu tirgus cenai, citādi izstrādātāji reizēm vienojoties necelt cenu. “Šajā gadījumā firmas savāc arī šķeldas materiālu. Tās labprāt izmanto zarus pievešanas ceļiem, jo tā veidošana galu galā ir dārgs pasākums,” saka A. Amantovs.

Pēc izsoles līdzekļi nonāk Priekuļu novada pašvaldības budžetā un tiek sadalīti izvirzītajiem mērķiem, izņemot tēriņus, kas paredzēti turpmākai mežizstrādei un apsaimniekošanai. “Par šiem līdzekļiem kailcirtēs tiek sagatavota augsne, iegādāti stādi, pirkts stādīšanas pakalpojums un kopšana. Tāpēc līdz ar manu algu vidēji gadā mežā atgriežas 35 000 eiro,” paskaidro mežzinis.

Priekuļu novada pašvaldība saistībā ar mežiem realizējusi četrus Eiropas Savienības (ES) līdzfinansējuma projektus jaunaudžu kopšanai: “Esam izkopuši 52 hektārus jaunaudžu, un līdz šim no ES līdzekļiem atpakaļ esam atguvuši 12 580 eiro. Kad sakām “paši”, ar to domājam iniciatīvas uzņemšanos, jo realitātē kopšanas darbus ņemam kā ārpakalpojumu, lai gan agrāk to darīja pašvaldības darbinieki. Pateicoties šiem līdzekļiem, ir iegādāti krūmgrieži, dažādi zāģi un rīki, tagad tie nodoti Labiekārtošanas daļas speciālistiem un joprojām tiek izmantoti pašvaldības vajadzībām.”

Tā kā daļa meža atrodas GNP teritorijā, tad Priekuļu pašvaldībai piederošie meži ir dažāda vecuma. “Daudzos mežos saimnieciskā darbība ir aizliegta, kaut gan, mežam sasniedzot noteiktu vecumu, privātais īpašnieks var strādāt, pašvaldība to vairs nedrīkst. Šādi meža liegumi ir ļoti traucējoši. Pats esmu mežzinis ar augstāko izglītību, taču noteikumi un to forma man nav skaidri saprotama. Daudzos gadījumos tiem nesaskatu ne mežsaimniecisko, ne ekonomisko pamatojumu. Saprotiet pareizi – es neesmu pret stingrākiem noteikumiem aizsargājamā teritorijā, bet par šādiem aizliegumiem būtu jābūt kompensācijas mehānismam, taču pašvaldības uz kompensācijām pretendēt nevar. Iznāk muļķīgi, ka daļā no pašvaldībai piederošiem mežiem darīt neko nedrīkst, bet kompensēt arī neviens neko nekompensē,” skaidro A.Amantovs.

Priekuļu novada mežzinis novērojis, ka tuvāk pie Gaujas vairāk raksturīgi priežu meži, bet Veselavas pusē egļu un lapu koku meži. Arī novada zemnieki diezgan rūpējoties par savu lauksaimniecības zemi. “Kopto teritoriju paliek vairāk, taču attālākos novada nogabalos daba nemīl tukšumu, visi augšanas procesi notiek, kā jau tas ir dabā. Paši pieturamies pie klasiskās mežsaimniecības principiem, teritorijās, kurās drīkstam veikt mežsaimniecības darbus, taisām kailcirtes. Mans uzskats – aizejam, nocērtam, apmežojam un tur vairs neatgriežamies, jo, lai gan “izlases cirtes” skan ļoti skaisti un zaļi, parēķinot izmaksas, nekāds lētais prieks tas nav,” tā A.Amantovs.

Kokmateriāls netiek žēlots arī pašvaldības iestāžu vajadzībām, kā, piemēram, bērnudārzā rotaļu laukumiņu uzlabošanai, taču tajos gadījumos tie ir atsevišķi lietaskoki nelielos vairumos. Priekuļu novada meža apsaimniekošanas daļa pēdējos piecos gados realizējusi arī vairākus izglītojošos pasākumus kā bērniem, tā jauniešiem.

“Līdz šim organizētas vairākas “Meža dienas” un trīs pasākumi “Nāc līdzi, ejam mežā!”. Tajos piedalās vairāk nekā 1000 bērnu no visas Latvijas. Kopā ar bērniem esam veikuši atkritumu monitoringu, kurā bērni pa mežmalām un gar ceļiem lasīja atkritumus. Jauniešiem ir jāmāca rūpēties par vidi, kurā dzīvojam, diemžēl joprojām ir cilvēki, kuri bez sirdsapziņas pārmetumiem piemēslo mežu teritoriju, pat izgāž būvgružus. Tādā ziņā, ejot apgaitās, redzu, ka Priekuļu mežus ļoti iespaido pilsētas tuvums, jo, pat šķietami dziļi ejot, var atrast pa kādai tukšai PET alus pudelei, pa kādai skārdenei,” atklāj mežzinis.