Ziņas

Sabiedrība

Meža apsaimniekošanā domā un rīkojas ilgtspējīgi

Kļuvuši zināmi meža nozares gada balvas “Zelta čiekurs” 2014.gada nominanti. Starp laureātiem nominācijā “Par ilgtspējīgu saimniekošanu” ir arī meža īpašnieks Gundars Seisums no Pārgaujas novada Raiskuma pagasta. Gada balvas ieguvēji visās nominācijās tiks nosaukti apbalvošanas ceremonijā jau pavisam drīz.

“Zelta čiekurs” ir ikgadēja meža nozares augstākā atzinība par nozīmīgiem sasniegumiem un ieguldījumu nozares labā. Balva sevī iemieso vienkāršību, atvērtību un Latvijas meža skaistumu: dvēselē vienkāršs, formā izsmalcināts, atvērts kā saule, silts kā mājas svētība un sīksts kā latvietis. Nav precīzāka apzīmējuma cilvēka mīlestībai pret mežu, tāpat kā nav labākas balvas, lai atalgotu cilvēka darbu Latvijas meža labā.

Tiekoties ar G.Seisumu, arī „Druvai” sagatavota ekskursija pa mežu. Raitā solī tiek izstaigāts ievērojams gabals platību, meža īpašnieks pastāsta par savu pieeju meža apsaimniekošanā.

G.Seisums apsaimnieko 18 hektāru lielu meža īpašumu. Viņš savulaik beidzis Raiskuma Meža skolu, tāpēc visus meža darbus plāno un izpilda pats, brīvdienās palīgā pieaicinot bērnus un mazbērnus. ”1992.gadā atguvu tēva mantojumu, tad arī sāku vairāk interesēties par meža kopšanu, meklēju informāciju, devos uz mežsaimniecības semināriem. Arī tagad sekoju līdzi visam, kas saistās ar jaunumiem mežsaimniecībā, jo noteikumi jau ik pa laikam mainās. Regulāri pasūtu arī „Meža Avīzi”,” dara zināmu meža īpašnieks.

Meža audzēs G.Seisumam ir galvenokārt skuju koki, taču manāmi arī bērzi, gobas, ozoli, apses. „Man pašam vairāk patīk ozoliņi. Tikai dzīvnieki nereti pamanās tos pabojāt,” viņš atzīst un turpina: ”Lielās priedes vēl netiek cirstas, bet ap jaunajām eglītēm nocērtu ievas un pīlādžus. Protams, gribu savu mežu redzēt koptu. Mežā kokiem jāaug vairākos stāvos, lai tas būtu noturīgs,” norāda raiskumietis un saka, ka atjaunots, izkopts mežs katram īpašniekam sniedz gandarījumu, taču nevar aizmirst, lai sasniegtu rezultātu, ir vajadzīga pareizā attieksme – darba ieguldījums, pacietība. Viņš cer, ka arī pēc viņa būs, kas mežu apsaimniekos ar tādu pašu degsmi.

Sarunas gaitā pārliecināmies, ka G.Seisums seko līdzi visiem jaunumiem, kas izskan saistībā ar meža tēmām. ”Nupat izskanējis, ka Siguldā ir dižegle, kura stiepjas 45 metru augstumā ar apkārtmēru vairāk nekā četrarpus metru. Tā skaitās ne vien Latvijā, bet arī Baltijā lielākā egle. Man šī ir 42 metrus gara, bet apkārtmērs gan tādus ievērojamus rādītājus nesasniedz,” noteic mežsaimnieks un naski no kabatas izvelk mērlenti. Koku nomērām. Izrādās, ka tās apkārtmērs sasniedz divus metrus un dažus centimetrus. Tātad vēl ir, ko tiekties uz rekordistes pusi.

Lai nerastos problēmas ar kokmateriālu transportēšanu, saimnieks ierīkojis pastāvīgu ceļu tīklu, bet īpašuma robežstigas saglabājušās no tēva laikiem, kad to platums bija ap trīs metriem, arī tagad pa tām var braukt ar traktoru un vest kokmateriālus. Nevar nepamanīt, ka mežā ir arī rūpīgi izrakti grāvji, kurus šķērso vairāki tilti-pārbrauktuves vietas. Pavisam tie esot pieci. „Kā var paspēt visu mežā izdarīt? Man jau tie īpašumi nav lieli, pamazām kustoties, visu var izdarīt,” nosaka G.Seisums un piebilst, ka katru gadu mežā notiek darbi, tostarp atjaunošana, atēnošana.

Ejot pa robežstigu, šur tur pamanāmi laukakmeņi. “Šos akmeņus tēvs agrāk saspridzināja un izmantoja mājas un citu saimniecības ēku pamatu būvēšanai. Tos, kuri vēl palikuši, izmantoju ceļu uzlabošanai,” viņš pastāsta un turpina: “Atceros, ap 1954.gadu padomju vara šeit nocirta apmēram divu hektāru lielu kailcirti. Māte ļoti bēdājās, ka tik tuvu pie mājas iznīcina mežu. Pēc tam izcirtums atjaunojās dabiski, ar priedēm, kuras redzam šobrīd. Interesanti, ka resnākās priedes atstāja. Līdz mūsdienām saglabājušās tikai trīs priedes. Toreiz jau par tādiem ekoloģiskiem kokiem neviens nerunāja. Visticamāk, priedes atstāja kā sēklu kokus, lai veiksmīgāk notiktu dabiskā atjaunošanās. Šo priežu mūžs varētu būt sācies 19.gadsimta 60.gados. Tātad šogad tās jau būs gandrīz 150 gadu vecas,” spriež G.Seisums.

Painteresējamies, vai mežsaimnieks domājis arī par Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļu piesaisti, G.Seisums atzīst: ”Patlaban manā īpašumā nav jaunaudzes, kuras atbilstu noteiktajiem kritērijiem. Viss, kas bija kopjams, ir izkopts. Protams, nākotnē varētu būt tāda jaunaudze. Manuprāt, nav pareizi, ka atbalsts ir tikai, kopjot jaunaudzi otro reizi. Daudz svarīgāka ir pirmā kopšana.”

G.Seisms atzīst, ka mežs ir viņa sirdslieta, turklāt tā ir vieta, kur viņš jūtas labi un atgūst veselību. „Mežs dziedina. Uz savu mežu dodos regulāri, katrs stūrītis ir labi zināms, aplūkoju, kas kur pamainījies, kādi zvēriņi viesojušies,” viņš papildina.

Ilze Fedotova