Ziņas

Sabiedrība

Meliorācijas problēmas

Neiepriecina. Mirķa kungam kārtējais iesniegums ar lūgumu ļaut apmežot zemi, kura jau paguvusi aizaugt un sagandējusi drenāžu sistēmas. Foto: Māris Buholcs

Lielā mitruma un nokrišņu dēļ Latvijā lauksaimniecības zeme cieš no pārlieku liela mitruma. Smagā tehnika grimst un dažkārt dienām ilgi nevar tikt uz lauka.

Zemes reformas rezultātā zemes īpašniekiem bez maksas tika nodotas meliorācijas sistēmas vairāk nekā 1,1 miljona ha platībā (71%), uzliekot tiesisku atbildību par to ekspluatāciju un uzturēšanu. Savulaik meliorēti tika lielie lauku masīvi 100 un vairāk hektāru platībā, šodien situācija ar meliorācijas sistēmām ir katastrofālā stāvoklī.

Valsts SIA “Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” Cēsu sektora vadītājs Jānis Mirķis atzīst: “Situācija ir briesmīga. Savlaicīga nekopšana pastiprina to, ka viss pludo, sistēmas aizaug ar krūmiem, mežiem, tās bojā arī bebri. Drenas pilnas ar koku saknēm, tur vairs nekas netek. Cilvēki vēršas pie manis ar iesniegumiem atļaut apmežot aizaugušās teritorijas.”

Valdība ir uzlikusi zemniekiem pašiem rūpēties par drenu sistēmu, bet nav neviena, kas privātās teritorijas apsekotu un kontrolētu. Kā kontroles mehānisms privātajiem zemes īpašumiem darbojas tikai Lauku atbalsta dienests, jo viens no kritērijiem par atbalsta maksājumu piešķiršanu ir meliorācijas sistēmu stāvokļa izvērtēšana. Ja drenēšanas sistēmas nav atbilstošā kārtībā, paredzētā atbalsta maksājuma apjoms tiek samazināts.

Atbildība gulstas uz zemes īpašnieku pleciem. Kā J. Mirķis atzīst, tad visvairāk par meliorācijas sistēmām uztraucas ražojošās saimniecības un tie, kas prot piesaistīt ES finansējumu, rakstot projektus. “Taču tas ir garš un komplicēts pasākums, jo, lai piesaistītu ES finansējumu, ir nepieciešama nopietna dokumentācija: sertificēti būvnieki, uzraugi un tamlīdzīgi,” ainu ieskicē speciālists.

“Zemkopības ministrijas nekustamie īpašumi” savukārt rūpējas par valsts nozīmes ūdens notekām, kas šajā gadījumā ir apkārtnes lielākās upītes, kuru garums pārsniedz piecus kilomterus. J.Mirķis saprot arī zemnieku problēmas, jo atjaunot vai izveidot jaunu meliorācijas sistēmu ir ne vien laikietilpīgs, bet arī dārgs process: “Drenāžu sistēmas atjaunošana maksā dažus desmitus tūkstošu, un ne jau katrs to var samaksāt. Lai drenētu vienu kilometru, jārēķinās, ka nāksies šķirties vismaz no 1 500 eiro.” Daļa zemnieku noraksta savas meliorācijas sistēmas, citi vēl cenšas saglābt un uzturēt kārtībā. Speciālists aicina zemniekus, kuriem situācija vēl nav tik bēdīga, pašiem laikus tīrīt notekgrāvjus un nenolaist meliorācijas sistēmas līdz kritiskam līmenim.

Pēc speciālista domām, nākotnē jāmainās kopējai politikai. Viņaprāt, birokrātiskais ceļš ir ārkārtīgi garš. Tik garš, ka dažkārt prasa gadu un vairāk, lai tiktu līdz reāliem darbiem. Turklāt Vides aizsardzības un reģionālas attīstības ministrijas (VARAM) spiediens, pēc J.Mirķa domām, ir neizprotami spēcīgs un neļauj attīstīt projektus. Entuziasti izsaka vēlmi iztīrīt grāvjus vai nosusināt slīkšņas, bet viņu iniciatīva tiek nobremzēta, jo tur, kā izrādās, mīt bebru ģimene un daži zīmīgi putni, līdz ar to labie nodomi netiek īstenoti. Citkārt, kamēr VARAM dod visas atļaujas, jaunie kārkli pārvērtušies kārtīgos brikšņos un drenu sistēma ir aizsērējusi.