Ziņas

Izklaide

Maza enciklopēdija par Liepas pagastu

“Vecie palasīs, atcerēsies, ieraudzīs pazīstamus cilvēkus, jaunie lasīs kā vēstures grāmatu,” tā par tikko iznākušo grāmatu “Liepas pagasts. Vietas un vārdi” sacīja viena no tās autorēm Sarmīte Pluina un uzsvēra, ka tā ir piemineklis Liepas pagastam.

Liepēniešiem izdod grāmatu par savu pagastu, tā cilvēkiem un notikumiem laiku lokos pamudinājumi bijuši vairākkārt. Pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvijas bibliotēku novadpētnieku konferences dalībnieki pabija arī Liepā. Viņi iepazinās ar bibliotekāres Valdas Ermanes savāktajiem un sakopotajiem materiāliem. “Toreiz kolēģes ieteica, ka vajadzētu veidot grāmatu. Domāju, kad iešu pensijā, tad kaut ko lietas labā arī darīšu. Tā laiks gāja,” pastāstīja Valda Ermane. Tā pa īstam ķerties klāt grāmatai liepēniešus iedrošināja “Zaubes grāmata”, kas iznāca pirms četriem gadiem. Arī viņi meklēja sadarbību ar Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Kartogrāfijas departamenta Toponīmikas laboratoriju.

“Ko es zināju par Liepas pagastu. Tas saistīts ar Veidenbaumu, te ir ķieģeļu rūpnīca – tas arī viss.

Kad sāku iepazīt, atklājās aizvien jauni fakti, notikumi, un man bija tā laime iepazīt Latvijā patiesi bagātu vietu,” domās dalījās grāmatas sakārtotāja un redaktore Otīlija Kovaļevska un uzsvēra, ka tas novadpētniecības materiālu

krājums, kas gadiem sakrāts bibliotēkā bija prātīgi jāizmanto. Valda Ermane visu mūžu pa kripatiņai vien vākusi visu, kas saistīts ar Liepu. “Uzrakstīt grāmatu bez pieredzes nav viegli, tā bija liela uzdrīkstēšanās. Kad sākām darbu, sapratām kādos ratos esam iekāpušas, bet bija jābrauc,” turot rokās grāmatu, atzina Valda. Grāmatas rakstītājām bijis ne mazums pārsteigumu, pārpratumu, atklājumu. “ Nebija materiālu, kā izveidojusies Liepas pašvaldība. Braucu uz valsts vēstures arhīvu. Man iedeva

1867. gada pirmo pagasta protokolu. Šķiru vaļā, tur kaut kādi ķeburi. Sapratu, vāciski rakstīts nav. Sāku burtot. Pa uzvārdam, mājas nosaukumam. Trīs stundas mācījos lasīt, līdz sapratu. Dienas gaitā vienu protokolu izlasīju,” atceras Valda un uzsver, ka grāmatas autori nav vēsturnieki, viņi gan ļoti centušies faktus parādīt tuvu patiesībai.

Sarmītes Pluinas ikdienas darbs saistīts ar kartēm. Lai precizētu nosaukumus, viņa braukā pa pagastiem. “Šī grāmata man ir sirdsdarbs, iespēja iepazīt vēl vienu Latvijas pagastu. Liepēnieši ir enerģiski, zinātkāri, lokālpatrioti. Grāmatā ne tikai ir stāstīts par vēsturi, cilvēkiem, ļoti gribējām parādīt skaisto Liepas dabu, ko neprotam novērtēt,” domās dalījās Sarmīte un piebilda, ka Liepa ir pagasts ar bagātu vēsturi. Daudzi māju nosaukumi

nav mainījušies kopš zviedru laikiem.

Par Liepas muižas izcelšanos pierakstītas vairākas teikas. Tajās daudz kopēja. Skaidrs, ka vietā, kur muiža, kādreiz bijušas vairākas zemnieku mājas. Darbos Kauguru muižā zemnieki kā pats par sevi izstāstījuši, ka viņiem pat vēlā rudenī labība nenosalstot. To izdzirdējis lielskungs un sūtījis vagaru skatīties. Nebijis melots. Lielskungs licis zemnieku mājas nojaukt un tur uzcelt muižu. Pēc “Liepiņu” māju nosaukuma, muižu nosaucis par Liepas muižu. Tikai 20.gadsimta sākumā gudri vīri Liepas muižas siltuma noslēpumu noskaidrojuši. Liepas kalns ir no blīva kaļķakmens. Tas vasarā sasilst un pamazām atdod siltumu. Arī skaidrojums it kā esot tikai teika.

Grāmatā ir vairāk nekā 700 fotogrāfijas – vēsturiskas bildes, ainavas, var apskatīties, kādas izskatās pagasta ļaužu mājas. Tajā kā laikmeta liecības Augusta Jullas dzejoļi. “Tā ir maza Liepas enciklopēdija, “ tā par grāmatu sacīja pagasta padomes priekšsēdētājs Andris Rancāns un uzsvēra, ka tajā ir pagasta vakardiena un šodiena. Rītdiena jau sākusies. “Grāmata ir piemiņa tiem, kuri šajā vietā dzīvojuši, virzījuši pagasta dzīvi – grāmatā nosauktajiem un nenosauktajiem,” ar lepnumu sacīja Valda Ermane. Sarmīte Feldmane