Katrs pagasts, katra pilsēta lepojas ar tikai tai īpašo kultūrvēsturisko mantojumu. Taču ar lepnumu ir par maz, katra vērtība ir jāsaglabā, jāuztur un arī jāizmanto atbilstoši mūsdienu vajadzībām.

Kultūrvēsturiskā mantojuma īpašnieki, dažādu nozaru speciālisti  Raunā tikās  konferencē “Kultūrvēsturiskais mantojums: iespējas un izaicinājumi”. Da­loties pieredzē, vērtējot paveikto, diskutējot tika meklētas atbildes. Konferencei Rauna  nebija izraudzīta nejauši. Pēdējos 30 gados pilsdrupās notiek mērķtiecīga arheoloģiskā un arhitektoniskā izpēte, tiek veikta seno pils mūru konservācija. Raunas viduslaiku pils šogad saņēma Eiropas kultūras tūrisma tīkla  apbalvojumu “Ilgtspējīga kultūras tūrisma galamērķis 2022” kategorijā “Vidus­lai­ku mantojums un arheoloģija”.

Vēsturnieks, raunēnietis Edgars Plētiens, ieskicējot Raunas pils vēsturi, atgādināja, ka 17.gadsimta beigās ēka strauji bruka, jau bija kā drupas. 20.gadsimta sākumā pilsdrupu teritorija    bija pastaigu vieta muižas ļaudīm. Ir arī sena  fotogrāfija , kurā redzams, ka pils teritorijā gana aitas. Brīvvalsts laikā pilsdrupas nonāca pagasta valdes īpašumā un, kā daudzviet Latvijā, tur ierīkoja publisko pasākumu vietu.  Pils­drupām veica arī saglabāšanas darbus, pastiprināja mūrus.  Pēc 2.pasaules kara pilsdrupas kā vāciskais mantojums aizauga. Koki veicināja eroziju. 80.gados te būvēja pamatīgāku brīvdabas estrādi, uzraudzībai piesaistīja arhe­ologus, bet tikai 90.gadu sākumā notika pirmie arheoloģiskie izrakumi. Vēl pēc gadiem veica arhitektonisko izpēti, izstrādāja konservācijas projektu un pilsdrupu izmantošanas metus.

Arheoloģe Sandra Zirne Raunas pilsdrupās veic izrakumus kopš 2005.gada. “Padomju laikā Rau­nas pilsdrupas netika pētītas kā Cēsu viduslaiku pils. Teritoriju    izmantoja kultūras pasākumiem.  Mantojuma pārvaldes arhīvā ir protokols, ka, būvējot estrādi, darbi nav saskaņoti ar pieminekļu inspekciju. Kultūrslānis gadsimtu gaitā ir daudzkārt pārstumts. Par Raunas pili vēl ir daudz nezināmā. Izrakumos atklājam to, kas neparādās kartēs, revīzijās. Zem zemes saglabājušās konstrukcijas, bruģis, arī priekšmeti, kas atklāj laiku,” uzsvēra S.Zirne un atgādināja, ka mūsdienās var noderēt tas, ko atklāj arheologi. Veidojas stāsti, kas ir svarīgi gan vietējiem, gan var  piesaistīt interesentus.
SIA “Aqua Latvia”   restaurators Ritvars Platais uzsvēra sadarbību starp arheologiem, pasūtītāju, projekta izstrādātājiem un restauratoriem.  “Raunā darbi notiek pārdomāti, pa soļiem, tāpēc rezultāts veiksmīgs,” sacīja R.Platais un atgādināja, ka Raunas pilī viss ir autentisks, nav dažādos laikos sabetonētu pils posmu kā citur. Viņš arī pauda gandarījumu, ka kopš pils torņa    jumta izbūves neviens akmens nav nokritis. Efektīvākais pilsdrupu saglabāšanas  veids – nosegt drupas no lietus un sniega. “Konservācija neaptur bojāeju, tikai aizkavē un padara mūrus drošus. Kāpelējot pa vecajiem mūriem, ne jau tik daudz tos var sabojāt, kā ciest pats kāpējs,” bilda Latvijas Arheolo­gu biedrības vadītājs Mārcis Kalniņš.

Raunas muzeja vadītāja Ieva Plētiena uzsvēra, ka pilsdrupas ir svarīgas vispirms jau raunēniešiem. “Ar tām lepojamies, par tām stāstām, tās  rādām, apzināmies   vērtību. Un tas ir  izejas punkts. Tā kā pilsdrupas pieder pašvaldībai, ir būtiski, ka arī tā apzinās, ka vieta ir svarīga, un iekļauj  attīstības plānos,   piešķir  finansējumu,” klāstīja I.Plētiena un uzsvēra, ka sākums ir izpratne, vēstures zināšana un entuziasms.

Tam piekrita arī Auļukalna muižas, kas atrodas Drustu pagastā,  saimniece Inita Šalkovska. “Kad atnācām uz Drustiem, apkārtējie cilvēki, kuri te dzīvo vairākās paaudzēs, stāstīja par muižu. Vietējiem tā visos laikos bijusi nozīmīga, un mums svarīgi, ka ir atbalsts,” sacīja I.Šalkovska. Arī  Līgatnes papīrfabrikas īpašnieks Edgars Ricevs  pauda pārliecību, ka vietējo cilvēku interese par to, ko ar vēsturisku objektu dara īpašnieks, viņu atbalsts, arī uzticēšanās ir būtiska, lai varētu darboties.

To, ka kultūrvēsturiskais mantojums ir vērtība, kas jāizmanto, atzina visi konferences dalībnieki. “ Ja mantojumu glabājam aiz stikla, cilvēki nesaprot, kāpēc un kāda tad ir tā vērtība. Loģisks arī jautājums, kāpēc saglabāšanā jāiegulda nauda. Ja objektā kaut ko piedāvā un nauda tiek ieguldīta, lai akmens neuzkrīt uz galvas, to ikviens saprot.  Ir jāskaidro saprotami, ko un kāpēc darām,” uzsvēra E.Plētiens un atklāja, ka, vadot ekskursijas, vienmēr stāsta, kas pilsdrupās izdarīts, cik naudas ieguldīts.

S. Zirne atgādināja, ka  mūsu saņemtais mantojums ir jāizmanto, bet nedrīkstam to nolietot, lai būtu, ko nodot tālāk.  “Ieguldījums kultūras mantojumā ir ieguldījums ilgtermiņā. Dzīvojam ātrā laikā un rezultātu gribam uzreiz. Ja tā nav, sākas problēmas. Sabiedrība nav gatava gaidīt,” situāciju vērtēja M. Kalniņš.

Raunas pilsdrupas pēc provizoriskiem aprēķiniem gadā apmeklē ap desmit tūkstoši tūristu. Teritorijā notiek Viduslaiku svētki, kad var arī uzzināt par viduslaiku dzīvesveidu, tradīcijām. Novada uzņēmēji aktīvi iesaistās norišu veidošanā. Aptaujas rāda, ka ceļotāji Raunas pilsdrupas labprāt iekļauj savos maršrutos.

Lai saglabātu nākotnei un izmantotu šodien, Raunas pilsdrupās īpašniekam, arheologiem, restauratoriem, projektētājiem, vēstures pētniekiem darba netrūks vēl ilgus gadus. Tiks meklētas un atrastas iespējas, kā to izdarīt.