Cēsu deju apriņķa 13 dažādu paaudžu deju kolektīvi koncertā “Dejas dzirksts paaudzēs” saviļņoja skatītāju simtus Cēsu koncertzālē.

Koncerts aizritēja kā viena aizrautīga deja, kurā katram kolektīvam bija iespēja parādīt dejotprieku, prasmi un mīlestību. Dejas dzirksts mantota paaudzēs – to atgādināja stāsti par dzimtām, kurās tiek turpināta tautas deju dejošanas tradīcija.

“Katram svarīgi redzēt savu dzimtu, būt piederīgiem,” uzsver Cēsu deju apriņķa virsvadītāja Iveta Pētersone – Lazdāne. Tā bija viņas ideja – atgādināt, ka mums jālepojas ar cilvēkiem, kuri dejo. “Ja nebūtu dejotāju, nevajadzētu ne kultūras namus, ne vadītājus, ne Deju svētkus un virsvadītājus. Mēs visi kalpojam, lai cilvēki varētu dejot,” pārdomās dalās virsvadītāja un pauž gandarījumu, ka vairāki dejotāji atklāj – dejojuši viņu vecāki, dejo bērni un mazbērni. I.Pētersone – Lazdāne atzīst, ka Latvijā nebūt nav daudz dejotāju dzimtu, bet Cēsu deju apriņķa kolektīvi var ar to īpaši lepoties.

Gatavojoties koncertam, tika apzinātas dejotāju dzimtas. Tām bija jāveic neliels uzdevums -jāuzraksta neliels stāsts, cik paaudzēs ir dejotāji, jāsameklē fotogrāfijas, jāatsūta koncerta rīkotājiem. Koncerts noteikti rosinās arī citus apzināties, kādu mantojumu saņēmuši no iepriekšējām paaudzēm.

Pēc koncerta vecpiebaldziete, vidējās paaudzes deju kolektīva “Mudurainis” dejotāja Ilze Cīrule pastāstīja, ka labā atmiņā, kā ar vīru braukuši uz pirmo skati, kurā dejojis vīratēvs Voldemārs un vīramāte Velga. “Mēs tad vēl nedejojām, tagad grūti iedomāties, ka to varētu nedarīt. Šajā laikmetā, kad visi steidzas, ir iespēja reizi nedēļā abiem kopā saturīgi pavadīt vakaru,” pastāsta Ilze un piebilst: “Kad stāstīja par Cīruļu dzimtu un dejošanu, man acīs bija asaras. Tūlīt bija jāiet dejot, nācās uzreiz saņemties, bet “Gričeniks” paņēma savā varā.”

Ilzes un Valda meita Anete skatījās koncertu. Viņa dejo Cēsu jauniešu deju kolektīvā “Kande”. “Vecāki parādīja, cik forši ir dejot, ko nozīmē deja. Un brālis arī dejo,” saka Anete un atzīst, ka koncerts ļoti paticis tieši tādēļ, ka katrs kolektīvs dejoja kaut ko citu, nevis kā skatē, kad ir vienas un tās pašas dejas. “Un stāsti par ģimenēm bija ļoti mīļi,” bilst Anete. Viņas brālis Rūdolfs dejo tautas deju ansamblī “Austris”, ir solists. Mazā Elizabete dejo vidusskolas deju kolektīvā.

“Dejas dzirksts paaudzēs” dejas mijās ar stāstiem par vēl septiņām dzimtām – priekuliešu Kataju-Paegļu, cēsnieku Udrovsku un Sīlīšu, straupiešu Gulbju – Martinsonu, taureniešu Vītoliņu – Gobiņu, līgatniešu Pūces – Frīdbergu, jaunpiebaldzēnu Auziņu, vecpiebaldzēnu Cīruļu.

Par katru savs stāsts, kurā ir sākums un nebeidzams turpinājums, ko nevar ietilpināt dažās rindās. Kaut vai Kataju-Paegļu dzimta. Jānis Katajs dejo senioru kolektīvā “Dzirnas”, meita Jolanta vidējās paaudzes “Jumī”. Dēls Ilmārs dejo no trīs gadu vecuma. Tagad viņu dzīves ceļš aizvedis uz ASV, kur viņš ir Čikāgas tautas deju kopas ”Mantinieki” dalībnieks. Ilmārs bija koncerta skatītāju vidū. Jāņa Kataja mazmeita Elizabete dejo Raunas jauniešu deju kopā “Trejdeviņi”. “Mūsu ģimenē latviešu tautas deja ir kā pozitīvā atkarība,” saka Jolanta.

Cēsnieku Udrovsku ģimenē pirmā sāka dejot meita Ieva, viņa ir Cēsu tautas deju ansambļa “Raitais solis” dalībniece. Mammai Ilzei meitas darbošanās tik ļoti patika, ka sāka dejot “Dzirnās”. Četri mazbērni – Igors, Miks, Jēkabs, Madara – iesaistījušies “Randiņā”, izauguši mēģinājumu, balto kreklu un tautastērpu gludināšanas un koncertu gaisotnē. “Brīnišķīga, sirdi sildoša sajūta pārņem, raugoties uz mazbērniem un redzot, kā izmainās viņu stāja un kāds lepnums spīd viņu acīs, uzvelkot tautastērpu. Mēs lepojamies cits ar citu un zinām – tas turpināsies!” atzīst Ilze.

Straupes puse lepojas ar dejotāju Gulbju – Martinsonu dzimtu, kurā dejotāji ir četrās paaudzēs. Visi piedalījušies Deju svētkos Rīgā. “Zinām taču, ka bērnībā ikviens vēlas līdzināties saviem vecākiem – kas arī vēlāk tiek darīts. Ja citās ģimenēs bērni turpina vecāku profesijas, mūsu dzimtā bērni turpina mīlēt deju,”lepna ir Elita Martinsone, kura tāpat kā brālis Normunds turpina vecvecāku nodoto mīlestību uz deju, dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā “Straupe”, bet viņu bērni Arvīds, Arta, Amanda, Elīna, Sabīne, Alise jauniešu deju kolektīvā “Idumeja”.

Dzimtu dejotāji koncertā izpelnījās vētrainus aplausus.

Jubilejās tika sveikti Priekuļu kolektīvi “Miķelis” un “Jumis”, kuri nosvinēja 25 darba gadus, un “Zelta virpulis”, kam šosezon desmitā jubileja.

“Ir gandarījums, ka tik daudz skatītāju. Pirms tam bija bažas, ka tā varētu nebūt,” saka deju apriņķa virsvadītāja un uzsver: “Tā nebija ikgadējā deju kolektīvu skate. Šosezon katrs kolektīvs iestudē dejas, kas patīk, kas tuvākas tā raksturam. Ir būtiski dot dejotājiem iespēju uzstāties ne tikai uz mazas skatuves kultūras namā, bet koncertzālē. Viņi ir cienīgi, lai tajā uzstātos. Tas katram dejotājam ir notikums un dod gandarījumu. Visi kolektīvi bija ļoti centušies.”

Koncertā dejoja “Dzirnas” un “Randiņa” studija no Cēsīm, Jaunpiebalgas “Piebaldzēni”, “Zeperi” no Līgatnes, “Virpulis”, “Zelta virpulis”, “Miķelis” un “Jumis” no Priekuļiem, “Idu­meja” no Straupes, “Trejdeviņi” no Raunas, “Juveris” no Dzēr­benes, “Mudurainis” un “Balga” no Vecpiebalgas. Pēc koncerta dalībnieki sabrauca ballē Prie­kuļos un dancoja līdz diviem naktī, jo dejotāji jau dejojot nenogurst.

Iveta Pētersone – Lazdāne arī atgādina, ka māksla nav sacensības. “Neviens nevar pateikt, vai skaistākas ir Vilhelma Purvīša vai Jaņa Rozentāla gleznas. Deja arī ir māksla. Sacenšanās mākslā ir muļķīga. Dejotājiem, vadītājiem skate rada lielu stresu, un ne vienmēr skatēs kolektīvs spēj parādīt labāko. Koncertā, kur var justies brīvi, katru pārņem prieks būt dejā,” pārdomās dalās I.Pētersone – Lazdāne.

Cēsu deju apriņķa kolektīvu koordinators Uldis Blīgzna uzsver, ka koncerts Cēsu koncertzālē kolektīvu kvalitātes latiņu ir augstu pacēlis. “Mēs varam lepoties,” saka U.Blīgzna.

Dejotāju dzimtu stāsti turpināsies 27.aprīlī Vecpiebalgā, kad koncertā satiksies pārējie Cēsu deju apriņķa kolektīvi.