Maija otrajā svētdienā katru gadu atzīmējam Mātes dienu. Tikai šogad nenotiks publiski svētku pasākumi un arī pieaugušie bērni, ja nedzīvo vienā mājsaimniecībā, nevarēs apsveikt māmiņu klātienē.

Lai arī mācības un interešu pulciņi notiek attālināti, tuvojoties svētku dienai, bērni aicināti dažādos veidos pārsteigt un sveikt savas māmiņas. Arī kultūras iestādes un plašsaziņas līdzekļi organizē virtuālu apsveikumu un apskāvienu nodošanu mīļajām mammām.

Dzintra Ziediņa, kura ir desmit jau pieaugušu bērnu – astoņu meitu un divu dēlu – mamma, kā arī deviņu mazbērnu – četru mazmeitu un piecu mazdēlu – vecmāmiņa, atzīst, ka šogad lielās svētku kūkas cepšana gan nebūs, jo visi nevarēs satikties: “Katru gadu bērni sabrauc pie manis, sēžamies pie svētku galda, aprunājamies, dalāmies, kā katram iet. Kopbūtnes brīži sagādā ļoti lielu prieku, tāpēc ļoti žēl, ka šogad tā nebūs. Bet noteikti tiksimies virtuāli. Vienmēr ir patīkami saņemt bērnu sveicienus.”

Ģimenē ierasts, ka gadā vismaz četras reizes visi cenšas sanākt kopā, arī aizbraukt cits pie cita ciemos. Bieži bērni pie mammas paciemojas ilgāku laiku, tagad mājā neierasts tukšums un klusums. Mamma teic: “Ik pa laikam gribas to kņadu, kas rodas, kad bērni ar savām ģimenēm atbrauc.” Tomēr arī ikdienā Dzintra regulāri sazvanās ar savējiem, satiekas virtuāli skaipā, jo īpaši ar bērniem, kas dzīvo ārzemēs.

“Prieks, ka mūsu ģimene kļūst lielāka un lielāka. Esam saliedēti, tā teikt, viens par visiem, visi par vienu. Ja gadās kādas likstas, vienmēr viens otram palīdzam. Priecājos, ka bērni izauguši labsirdīgi un strādīgi. Kad bija mazi, allaž svinējām svētkus, visiem dzimšanas dienas – nevienu neaizmirsām. Kad mājās bija kāds kārums, vienmēr sadalījām, lai tiktu visiem. Lielākie zināja, ka mazākie jāpieskata, veidojās atbildības sajūta, kas svarīga pieaugot. Arī mājās bija kārtība, katrs darīja savus darbiņus, tā bērni pierada pie darba.”

Kuplā ģimene nekad neaizmirst mammu, bieži brauc ciemos. Līdz ārkārtējai situācijai tuvāk dzīvojošie bērni nereti viesojās pie viņas: “Ieklausos bērnu teiktajā, cenšos saprast, nevis pārmest. Ja nepieciešams, varu dot padomu. Tāpat vienmēr pagatavoju ko garšīgu. Bērni jau pārmet, ka vienmēr, viņus sagaidot, klāju pārāk lielu galdu, bet man ir prieks, ka varu gatavot un visiem garšo. Katram ir savs īpašais ēdiens, ko cenšos pagatavot.”

Daloties pārdomās par mātes lomu ģimenē, Dzintra teic, lai arī mūsdienās ne tikai tēti ir naudas pelnītāji, arī mammas strādā, tomēr joprojām tieši mamma ir pavarda turētāja: “Manuprāt, agrāk bija vieglāk. Šodien neuzņemtos tik kuplu ģimeni izaudzināt. Bet nenožēloju, ka tik daudz laika bijis jāvelta bērniem. Bērni jāaudzina mīlestībā – viņiem ir ļoti svarīga mīlestība un samīļošana, ne vienmēr asais vārds palīdz. Tagad, šķiet, būtu mīļāka mamma, bet nu varu būt tāda vecmāmiņa – iedot mazbērniem to, ko neesmu iedevusi bērniem, jo ir atziņas, kas nāk tikai ar gadiem. Protams, manā laikā bija tikai viens uzskats, kā jāaudzina bērni, tagad ir daudz informācijas, katrs var izlasīt, paņemt sev vajadzīgo.”
Dzintras meita Anita, kurai nu jau pašai ir bērni, teic: “Mana mamma vienmēr ir bijusi cīnītāja un nekad nežēlojas. Neskatoties uz to, ka mēs viņai esam daudz, nekad neesmu dzirdējusi, ka viņa netiek galā ar ikdienas darbiem mājās, darbā, mamma allažiņ mūs visus apčubina. Manuprāt, no mammas esmu iemācījusies, ka dzīvē nekas nav grūts – tikai jādara un jāiet uz priekšu! Paldies, mammīt, ka tu mums esi!”