Konference “Amatas pagasta mājas no senatnes līdz mūsdienām” Melānijas Vanagas muzejā pulcēja kuplu interesentu skaitu. Bija sanākuši ne tikai amatieši, arī kaimiņi, tie, kuri pagastā dzīvojuši daudzus gadus.

“Māja vispirms ir cilvēki, kuri izvēlējušies mājvietu, kuri cēla mājas, vienlaikus domājot un auklējot domas par nākotni. Mājas sākas ar cilvēku, bet nebeidzas. Cilvēks aiziet, aiziet mājas, bet paliek mājvietas. Pa­liek pamati, akmeņi. Pēdējās paliek klētiņas un koki. Un neizskaidrojamā cilvēku klātbūtnes sajūta,” rosinot stāstīt, kavēties atmiņās un bagātināties, sacīja M.Va­nagas muzeja vadītāja Ingrīda Lāce.

Amatieši veikuši šodienas pagasta vairāk nekā 240 māju apsekošanu, savākuši iespējamo to vēsturi un dzimtu stāstus. Katra māja un mājvieta nofotografēta. Izveidotas mapes par mājām un karte, kurā atzīmēta katra apzinātā vieta. Tas ir Amatas pagasta pensionāru biedrības “Dzīvot­prieks” dāvinājums Latvijai simtgadē. Tas ir arī novadnieces M.Vanagas iesāktā turpinājums.

“Amatas māju stāstus Melā­nija Vanaga sāka rakstīt Sibīrijā. Viņa bija pārliecināta, ka neatgriezīsies, un gribēja dēlam atstāt atmiņas par senčiem. Viņa atgriezās un turpināja iesākto, jo uzskatīja, ka ir pēdējā, kura te dzīvojušos cilvēkus vēl pazinusi vai vismaz par tiem zinājusi,” stāstīja I.Lāce un paskaidroja, ka novadniece atstājusi vairāk nekā simts rokrakstu grāmatas “Mūži un mirkļi”. “Neviena rokrakstu grāmata nav tieši publicējama. Ārī Melānija uzsvēra, ka ne vienmēr precīzas ir arhīvu ziņas, kur nu vēl cilvēku atmiņas. Tie ir stāsti mums par mūsu senčiem. Dzīve turpinās, dzimst jaunas paaudzes, un mums tām jānodod mūsu stāsti,” atgādināja I.Lāce.

Tā bija viņas ideja – uzticēt pagasta pensionāriem turpināt M.Vanagas iesākto un apzināt pagasta mājas. Viņa atzīst – baidījusies, ka ideja nepatiks, ka tie, pie kuriem brauks, dusmosies, ka būs atraidoša attieksme. Taču viss izvērtās citādi. Ikviens, kurš piedalījās māju apsekošanā, ir gandarīts. Vairāki seniori atzina, ka tā bijusi iespēja pabūt vietās, kur agrāk nekad nav būts. Dažu projekta dalībnieku izzināšana aizrāva. Spodrīte Rozīte, Biruta Ķipēna, Lija Logina, Aiga Ķeņģe, Anna Oborenko un vēl citi meklēja papildu informāciju arhīvos.

Spodrīte Rozīte papētījusi arī mājvārdus. Latvieši vienmēr bijuši praktiski. Arī mājām devuši saprotamus vārdus – tuvējo kalnu, ezeru, zvēru un putnu nosaukumus. Vēlāk, atdalot zemi mantiniekiem, mājvārdam klāt pielika – Jaun, Vec, Kalna, Lejas. Brīvvalsts laikā saimniecības uzplauka un dažs izraudzījās arī romantiskāku nosaukumu. Paulis
Sakne savu māju nosauc “Birz­lejas”, bet brālis Kārlis – “Lī­gotnes”. “Mūsdienu latvietis ir lietišķāks, ja jau ir “Odiņu” mājas, kaimiņš savu nosauc “Odiņi 1”. Kāds mūsdienu latvietis no Šveices atvedis savai mājai vārdu “Lugano”. Bet latvietis mīl arī jokus, kā citādi, ja viesu māju nosaucis “Murmuļ­muiža”,” pastāstīja Spodrīte un aicināja rakstīt atmiņas, pierakstīt notikumus pašu mājās, kaimiņos, pagastā. “Esam mazliet pazaudējušies, būtu labi, ja paaudzes varētu sasiet kopā. Jaunajiem varbūt paš­laik tas neinteresē, bet gan jau kādreiz interese radīsies,” bilda amatiete.

A.Oborenko atzina, ka 61 gadu nodzīvojusi Spārē, braukusi uz pasākumiem Ģikšos, bet par daudzām mājām neko nav zinājusi. “Domājām, ka Spāres biedrības nams atradies pretī Spāres skolai. Nesen saņēmu ziņu un fotogrāfiju, kas stāsta ko citu. Mums jāmeklē, kur tas bijis,” rosināja A.Oborenko un uzsvēra, ka svarīgi, lai to, ko izdarījuši pensionāri, kāds turpinātu, lai nerodas pārrāvums, kā tas bija tagad.

Amatas pagastā dzīvojuši četri Jāņi Ķipēni, vietējie viņiem devuši iesaukas – Dārznieks, Mellais Jānis, Saimnieciņš un Jūļa dēls. Arī tā ir pagasta vēsture. Tāpat kā tas, kurš pirmais pagastā nopirka motociklu.

Inese Rosļakova dzīvo Tūjā, pēta savu dzimtu. Viņa ir no Baumaņiem Ķipēniem, vecaistēvs bija kalējs Eduards Bau­manis. “80.gados audzināju bērnus, bija laiks, sāku pētīt radu rakstus. M.Vanaga, pētot baznīcu grāmatas, bija izrakstījusi Ķi­pēnu dzimtas dvēseļu revīzijas materiālu. 1776.gadā minēts Ķipēnu sencis Jānis, kura pēcteči iemanto šo uzvārdu. Septiņas M.Vanagas aprakstītas lapas nonāca manās rokās, varēju izveidot dzimtas koku. Vēlāk meita to turpināja,” atklāja Inese.
Interneta platformas histo­ria.lv veidotājs Valters Grīviņš uzsvēra, ka vēstures krātuvē ir vieta arī novadpētnieku materiāliem. “Tie ir katram pieejami, nevis glabājas lādēs. Aizvien vairāk palielinās interese par personīgo vēsturi – tā ir dzimtu, māju, pagasta, pilsētas, novada vēsture. Tā ir uztveramāka, saprotamāka. Ja runājam par Brī­vības cīņām, tad informācija, ka tajās piedalījies arī jauneklis no manas kaimiņu mājas, savieno vietējo vēsturi ar valsts un pasaules vēsturi,” pastāstīja V.Grīviņš.
Mapes ar informāciju par Amatas mājām kādu laiku glabāsies bibliotēkā, tad muzejā.

Bet stāsti un izpēte turpinās. Vasarā Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja vēsturnieks Edgars Žīgurs apsekoja 77 Amatas pagasta vecsaimniecības, pētīja to raksturīgākās iezīmes un apkaimes kultūrvēsturiskās vērtības. Savukārt Ģikšu bibliotēkas vadītāja Dace Lāce izzina Amatas pagasta svētkalnus, pilskalnus un māju svētvietas. Arī tas daudzus interesē.