Ziņas

Sabiedrība

Mācās, lai kļūtu par medniekiem

Cītīgi mācās. Mednieku savienības valdes priekšsēdētāja vietnieks un kursu pasniedzējs Ēriks Ozols norāda, ka netrūkst jauno mednieku, kuriem interesē šis hobijs.Foto: Māris Buholcs

Medniecība ir aktuāla. Tam pierādījums ir arī lielais interesentu pulks, kas apmeklē mednieku kursus Cēsīs. Latvijas mednieku apmācības centra vadītāja Lita Pakalna– Ozola “Druvai” stāsta, ka centrs strādā trešo gadu, piedāvājot jauno mednieku un medību vadītāju mācību kursus visā Latvijā, tostarp Vidzemē un Cēsīs.

“Jauno mednieku mācību kārtība ir noteikta Ministru Kabineta noteikumos. Tajā ir obligātās 40 stundu teorijas nodarbības, bet, kas attiecas uz medību vadītājiem, viņiem no pagājušajā gada šādi kursi nav obligāti. Taču likumu līkloči ir tik neizprotami, ka bez šādiem kursiem viņi nespēj nokārtot eksāmenu. Tādēļ mūsu kursiem bieži vien pievienojas arī mednieki ar pieredzi,” stāsta mācību centra vadītāja.

Mednieku savienības valdes priekšsēdētāja vietnieks un kursu pasniedzējs Ēriks Ozols bilst, ka vērojama tendence – par medniecības nozari arvien vairāk interesējas jauni cilvēki. Tiesa gan, norādot, ka ne vienmēr jaunajiem ir viegli iekļūt mednieku klubos.

“Katru gadu mednieku eksāmenu noliek ap tūkstoš cilvēku. Ja kopumā aktīvie mednieki, kas ik gadu izņem mednieku sezonas kartes, ir ap 23 tūkstošiem un tiem ik gadu pieskaitām vēl tūkstoti, tad jāteic, ka paaudzes pamazām mainās,” saka Ē. Ozols, uzsverot, ka jūtams – jaunie mednieki ienāk ar citu skatījumu par medniecību, saimniekošanu mežā un arī līdzekļu piesaisti medību klubiem.

“Cilvēki, kas mācās pie kvalitatīviem pasniedzējiem, iegūst vērtīgas zināšanas un arī uz medniecības nozari skatās pavisam citādāk. Nereti kompetences un zināšanu līmenī jaunie mednieki ir spēcīgāki par vecajiem medniekiem. Nenoliedzami, ir vecie mednieki, kuriem līdzi nāk padomju laiku tradīcijas, tikumi vai netikumi, tomēr izpratne par medīšanu un saimniekošanu savās medību teritorijās mainās,” saka Ē. Ozols.

Topošie mednieki “Druvai” norāda, ka uz kursiem nāk dažādu apstākļu motivēti. Ir jaunieši, kuri bilst, ka no mazām dienām tēviem, krusttēviem gājuši līdzi medībās un bijuši dzinēji. Tagad pienācis laiks pašiem kļūt par medniekiem. Ir cilvēki, kuri stāsta, ka iegādājušies īpašumus laukos, sākuši nodarboties ar lauksaimniecību un rodas vēlme arī pašiem savus laukus pasargāt no meža dzīvniekiem.

Ilze Āka un Rolands Kļaviņš no Mārsnēnu pagasta bilst, ka samērā nesen iegādājās īpašumu Mārsnēnu pagastā, nodarbojas ar gaļas lopu audzēšanu un redz perspektīvu dzīvei laukos.

“Neesam vēl interesējušies par medību kolektīvu vai tā darbību. Pašlaik abi saimniekojam laukos un nolēmām iziet arī medību apmācību. Iespējams, ka tas noderēs nākotnē,” bilst Rolands Kļaviņš.

Topošais mednieks Aivars Lācis no Vecpiebalgas stāsta, ka līdz šim iznomājis telpas vietējam mednieku kolektīvam, septiņus gadus gājis kā dzinējs, bet nu nolēmis, ka varētu kļūt par mednieku.

“Ikdienā darbs ir birojā, tādēļ ļoti patīk brīvdienās būt mežā. Vecums arī vairs nav tāds, lai skraidītu tik par dzinēju, gribas arī kaut ko pašam nomedīt,” atklāj A. Lācis. Savukārt Kaspars Skranda no Mārsnēniem neslēpj, ka kursos iet medību kolektīva “Lisupe” mudināts, kur līdz šim bijis dzinējs.

Latvijas mednieku apmācības centra vadītāja Lita Pakalna – Ozola stāsta, ka uz kursiem nāk dažāda vecuma cilvēki. “Mums bija 14 gadus veca meitene un ir pat bijis 90 gadus vecs kungs, nāk arī sievietes, kuras vēlas nokārtot medību eksāmenu. Nav daudz grupu, kurās nebūtu kaut viena dāma, reizēm ir trīs četras. Citās Eiropas valstīs apmēram 30% mednieku ir sievietes, Latvijā līdz tam ir jāpaaugas, bet mums varētu būt 10%,” atklāj mednieku apmācības centra vadītāja.

Ē. Ozols, vērtējot medības regulējošos normatīvos aktus, bilst, ka Latvijas medniekiem nevajadzētu būt ļoti neapmierinātiem. Nenoliedzami, ir nianses, ko gribētos mainīt, bet daudz kas tiek diskutēts valdības līmenī un gan jau sakārtosies.

“Bieži vien viss tiek salīdzināts ar citām Eiropas valstīm, tad nu jāteic, ka ar mums viss ir kārtībā. Daudzās valstīs medīt var atļauties tikai turīgākā sabiedrības daļa, bet pie mums tā nav. No padomju laikiem ir saglabāta medību teritoriju un kolektīvu sistēma. Lielākoties šajos kolektīvos notiek paaudžu maiņa, ienāk arī cita domāšana un saimniekošanas maniere. Jā, ir aktuāli līgumu jautājumi par medību teritorijām un citi, bet arī šajā ziņā daudz kas sakārtosies. Domāju, ka dzīvojam lieliskā valstī ar tradīcijām bagātu medniecību,” tā Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētāja vietnieks un kursu pasniedzējs Ēriks Ozols.