Dramaturgu latviešiem nav pārāk daudz. Viens no viņiem ir gados jaunais Jānis Balodis. Teātra kritiķu jau slavēts. Pirms gadiem četriem Jānis tika pie “Spēlmaņu nakts” balvas. Visai bieži Jānis Balodis sadarbojies ar Latvijas Nacionālo teātri, tajā skaitā uzrakstījis teātrim lugu “Pieaugušie”, kura stāsta par Cēsu skolas absolventu salidojumu. Otro vasaru dramaturgs pats atbrauc, lai pastrādātu Cēsīs. Viņam te ir darba istaba, lai klausītos cēsnieku stāstītajā un rakstītu scenāriju neparastām izrādēm, kas notiks Cēsīs, festivālā “Lampa”.

– Kā tas nākas, ka kļuvāt par dramaturgu?
– Viens no cilvēkiem, kurš prata aizraut, ir mans skolotājs – dramaturgs Lauris Gundars. Protams, bija arī manis paša aktivitāte un drosme stāstīt savus stāstus cilvēkiem. Man ir vēlme rakstīt, dalīties ar piedzīvoto. Latvijā profesionāliem teātriem raksta arī citi, un tāpēc sezonas laikā tiek iestudēti 24 – 27 oriģināldarbi.

– Kā mūsdienās strādā dramaturgs?
– Metodes ir vairākas, tās arī kombinē, lai iegūtu labāku rezultātu. Dramaturgs vai nu raksta tikai paša iecerēto, vai arī veido stāstu, izmantojot dokumentālus materiālus, kurus ierauga arhīvā, grāmatās, video, foto. Dramaturgi tekstiem izmanto arī cilvēku pastāstīto. Tas man patīk visvairāk. Reizēm izrādes teksta saturu veidojam komandā, jo sacerēšanā piedalās arī režisors un aktieri. Aktieri izdomā etīdes, tās uzfilmē. Es filmēto skatos, rakstu teksta gala variantu, kas arī skan izrādē.

– Kā jums veicas ar rakstīšanu Cēsīs?
– Ja strādā Rīgā, tad līdzās darbam ir daudzas citas lietas, kas novērš uzmanību. Tas neļauj koncentrēties, lai darbotos intensīvi. Cēsīs esam vairāki, kuri šovasar kopīgi veidojam tekstus par tēmu “Robežas”. Pēc katras garākas sarunas ar kādu no cēsniekiem man jāizveido cilvēka personīgs stāsts, ko izrādē varēs izstāstīt sešās minūtēs. Rakstu stāstu tuvu cilvēka paša runas veidam, un
katrs no cēsniekiem pats arī no lapas to lasīs.

– Par kādām robežām cēsnieku dzīvēs jūs esat uzzinājis?
– Par to, kas 50 gadus noticis Ruckas muižā un cik liela apņēmība vadījusi cilvēkus, kuri divos gados to pārvērta. Vēl ir stāsts par paraplānistiem, kas nereti redzami lidināmies virs Cēsīm. Ir stāsti par notikumiem un ikdienu armijas bāzē Cēsīs un ugunsdzēsēju darbā. Interesanti bija uzzināt, kāpēc katrā ugunsdzēsēju depo ir torņi. Ne jau tāpēc, lai skatītos, vai apkārtnē nedeg, bet lai žāvētu šļūtenes.

-Vai mazas pilsētas cilvēki un lielas pilsētas iedzīvotāji domā un dara atšķirīgi?
– Cilvēkiem intensīvi jāstrādā gan lielā, gan mazā pilsētā, bet, lielākā pilsētā dzīvojot, cilvēks blakus izjūt daudz vairāk kairinātāju, kas vēl vairāk nogurdina. Te, mazā pilsētā, pēc darba vēl ir spēks un iespējas, piemēram, aizbraukt uz tuvējo ezeru nopeldēties un atliek laiks arī, lai mājās mierīgi pagatavotu vakariņas.

– Daži no radošo profesiju pārstāvjiem dzīvi Rīgā jau pametuši, pārcēlušies uz Cēsīm. Jums tādas domas tagad neraisās?
– Tā kā teātru sezonas laikā esmu iesaistīts izrāžu sagatavošanā, tad man ikdienā bieži vien jābūt teātrī, ārpus Rīgas nevaru doties. Taču mēdz būt brīži, ka darba situācija mainās un dramaturgs strādā tikai vienatnē. Pieļauju domu, ka kādreiz arī dzīvošu ārpus Rīgas. Man gan radu saites ar Cēsīm nav, jo radi mani ir no tālās puses – Latgales.
Man teikuši, ka, dzīvojot mazā pilsētā, mīnuss ir tas, ka visi viens par otru zina. Man tas liekas vairāk kā pluss.

– Kāpēc tā spriežat?
– Rīgā dzīvoju trīsstāvu koka mājā un jau esmu iepazinis divas trešdaļas kaimiņu. Zinu viņu vārdus un par viņu dzīvi. Man ir sajūtas, ka tagad dzīvoju vietā, kas ir aptveramā lielumā, un man tā ir vērtība. Pēc tā esmu ilgojies. Iespējams, tieši to meklē cilvēki, kuri no Rīgas pārceļas uz Cēsīm. Esmu arī dzirdējis pretējus stāstus, kā cēsnieki kļuvuši par rīdziniekiem, bet pēc 10 vai 12 gadiem tomēr pieņēmuši lēmumu atgriezties. Viņi apzinās, kas te Cēsīs bijuši, ko te izjutuši.

– Izrādēs, kuras Cēsīs notiks rīt un parīt, skatītājiem vispirms lūgšot aiziet acis. Vai varat jau iedomāties, kāds ir skatītājs, ja viņš vairs nav skatītājs?
– Jā, es izmēģināju. Mani ar aizsietām acīm režisore Krista Burāne veda no Pils parka uz vietu, kur notiks izrādes. Īsajā pastaigas brīdī – 15 minūtēs – man sāka atvērties maņas, kas ikdienā it kā apslāpētas. Daudz intensīvāk sajutu skaņas un smaržas, labāk sadzirdēju ko, piemēram, runā bērni, kad spēlējas.

– Tātad teksti šoreiz jums bija jāraksta citādi, ņemot vērā, ka parkā sapulcēsies nevis skatītāji, bet klausītāji.
– Šoreiz pats sacerēju maz, vairāk klausījos cēsnieku ierunāto diktofonā un izraudzījos atsevišķas teksta daļas. Mans uzdevums bija saglabāt dzīvu cēsnieku runas veidu, lai tas būtu tuvu tam, kā cilvēks veido domu.

– Uz neparastajām izrādēm festivālā “Lampa” visas ieejas kartes ar interneta starpniecību jau esot rezervētas. Cik cilvēki tad pieteicās, lai viņiem aizsien acis?
– Katru dienu notiks četras izrādes, un abās dienās kopā šajā performancē par cēsnieku stāstiem būs piedalījušies 96 klausītāji, bet savu stāstāmo izstāstījuši 12 cēsnieki.