Ziņas

Sabiedrība

Līgatnes dabas takas. Mācot saprast un mīlēt

Arī zvēriņiem svētki. Līgatnes dabas takās Ziemassvētku laikā arī voljēru iemītnieki saņem īpašus gardumus. Dažiem dzīvniekiem cienasts tiek iekārts pat eglītē.Foto: no Velgas Vītolas albuma

Uz Līgatnes dabas takām dodamies skatīties dzīvniekus, piedalīties pasākumos. Kāds ir bijis aizvadītais gads, kā veicies, veidojot un mainot sabiedrības attieksmi par dabas norisēm, “Druvai” pastāstīja Inta Lange, Līgatnes dabas taku vadītāja.

Cilvēki jāmāca

Vienu no Latvijas populārākajām ģimeņu tūrisma vietām- Līgatnes dabas takas – varētu salīdzināt ar savdabīgu Noasa šķirstu, jo šeit patvērumu atraduši tie Meža mātes bērni, kuri nespētu patstāvīgi izdzīvot savvaļā. To­mēr šī vieta vēl jo nozīmīgāka ir cilvēkiem, kuri bieži vien pirmoreiz nokļuvuši dabā.

Pārskaitot savus “pavalstniekus” un atminoties, kā kuram klājies, Inta Lange tomēr vairāk stāsta par cilvēkiem: “Prieks par tiem, kuri speciāli brauc uz tematiskajām dienām, kad veltām laiku, lai par katru dzīvnieku pastāstītu vairāk. Dabu nevar ne aizsargāt, ne mīlēt, ja mēs par to neko nezinām. Par to, ko nepazīst, nevar “ne stāvēt, ne krist”. Mūsu uzdevums ir parādīt dabas varenību un trauslumu. Man ir sajūta, ka līdz vidējai paaudzei, tiem, kuri dzimuši padomju laikā, informācija tomēr “neaiziet”. Uzskatu, ka šobrīd vairāk jāieinteresē un jāizglīto skolēni un jaunie vecāki. Zvērkope Velga Vītola braukā pa Latviju, lasa lekcijas, rāda bildes, tomēr vēl arvien pārliecinās, ka daudzi domā – ja paņemšu mājās savvaļas dzīvnieku, tad izaudzināšu to par mājdzīvnieku. Diem­žēl tā nevar notikt.”

Pagājušajā ziemā dažas Lī­gat­nes dabas taku stirnas devušās uz “debesu dārziem”, taču vietā līgatnieši ieguvuši divas, kuras bija mitinājušās pie cilvēkiem. Labi, ka saimnieki gadījušies gana saprātīgi un, stirniņām paaugoties, meklējuši piemērotus apstākļus. Biežie atgādinājumi un aicinājumi neņemt mazos stirnēnus, alnēnus, zaķēnus vai pūču bērnus nelīdz, jo ik pa laikam cilvēki atnes no meža it kā pamestos vai “nevienam nepiederošos”. Inta Lan­ge uzskata, ka šī problēma palēnām mazinās: “Ļoti noderīgi ir mobilie telefoni. Cilvēki, kuri mežā pamanījuši kādu dzīvnieka mazuli, zvana un prasa, ko tagad darīt. Gan mēs, gan Rīgas Zo­o­lo­ģiskā dārza speciālisti skaidro, konsultē – lūdzu, neaiztieciet, neņemiet! Pēc šādām telefona sarunām jau zināms, kas tobrīd mežā notiek, piemēram, marta beigās pūčulēni izšķīlušies, mazie zaķēni sadzimuši.”
Līgatnes dabas takas iecienījuši gan vietējie, gan kaimiņvalstu filmētāji. Nesen igauņi veidojuši dokumentālo filmu par dabas takām. Darbinieki par to priecājas, taču problēmas sagādā fotogrāfi – amatieri, kuri nepiesakās, nesa­skaņo savas vēlmes, pašdarbībā cenšas tikt tuvāk dzīvniekiem un aizlīst, kur nav paredzēts.

Žogs sargā no abām pusēm

Ik pa laikam kādam no radošās inteliģences ienāk prātā ierakstīt sociālajos tīklos, ka dabas taku dzīvnieki beidzot jālaiž brīvībā. Arī tas ir viens no informatīvo dienu mērķiem – skaidrot, kādēļ ne­var. Inta Lange stāsta: “Mū­sē­jie ir dzimuši un auguši iežogojumos, te ir viņu mājas un drošā vide. No žoga nebaidās, jo tas aizsargā no cilvēka. Interesanti, ka savvaļas zvēri grib tikt iekšā pie mūsējiem! Redz un sajūt, ka tur ir laba dzīve, tur ir, ko ēst. Savukārt daudzi apmeklētāji vēlas zvērus ne tikai apskatīt, bet arī redzēt “atrakcijas”. Cik jauki būtu, ja dzīv­nieks lēkātu! Citi domā, ka normāla uzvedība ir nepārtraukta skraidīšana. Tiek iemesta barība. Dzīvnieks iemanās spēlēt teātri, lai iegūtu našķi ārpus ēdienkartes.”

Nepareizu izpratni rada internetā publicētās ceļojumu bildes, kur apmeklētāji tēlo varoņus, foto­grafējoties ar kādu bīstamu dzīvnieku. Inta Lange precizē: “Var redzēt – zvērs ir sazāļots vai arī purns ar līmlentu “aizsiets”. Nor­māli savvaļas dzīvnieks ar cilvēku nestāvēs blakus. Līgatnes dabas takas nav cirks, šeit nekad tā nerīkosies. Par nebrīvē turēto dzīvnieku dzīves kvalitāti liecina to uzvedība. Analizēju mūsu lāču uzvedību, saliekot “slepenās kameras”, lai novērotu, ko tie ikdienā dara. Bija liels gandarījums, kad atklājās, ka lāčiem šeit ir tik dabisks dzīves ritms, cik vien tas iespējams. Tie nepavada laiku, lai izklaidētu apmeklētājus, nav monotonās, stereotipiskās kustības (staigāšana šurpu-turpu gar žogu), katram ir savas intereses. Diemžēl mūsu caunai ir šāda uzvedība, jo pie iepriekšējiem saim­niekiem turēta šaurā sprostā un tagad plašajā mītnē vēl arvien saglabā ierasto dzīves ritmu. Mājas izmērs nelīdzēs, ja ir šāds uzvedības modelis. Apmeklētāji to novērojuši un ierosina: “Varbūt izlaidiet to ārā!””

Cienasts jāpiesaka

Agrāk uz Līgatnes dabas takām ciemiņi veda ābolus un burkānus, no zemnieku saimniecībām kartupeļus. Visā Latvijā skolās rīkoja ozolzīļu talkas un veda “zvēriņiem”. Līdz Āfrikas cūku mēra epidēmijai labdarībai ierobežojumu nebija. Inta Lange stāsta, ka vēl arvien jāatgādina, kāpēc nevajag ņemt līdzi ēdamo: “Cilvēki brīnās, ka nedrīkst zīli no sava ozola, burkānu no sava dārza? It īpaši cenšamies ieskaidrot, ka mežacūkām neko nevajag dot, jo valstī izplatās cūku mēris. Tieši cilvēks pārnēsā šo infekciju.

Par Līgatnes dabas taku dzīvnieku barības piegādi noteiktā daudzumā mums ir noslēgti līgumi. Protams, ja piezvana un piedāvā atvest dārza labumus – ķirbjus, ābo­lus-, ņemam. Paldies draugiem, kuri cītīgi iesaistījās ozolzīļu lasīšanā! Pirms tam noskaidrojām, no kurienes tās vedīs, lai negadās no cūku mēra skartajām zonām. Šoruden lāčiem vairākas reizes tika ekskluzīvas pusdienas – maluzvejniekiem konfiscētie taimiņi un citas zivis ne tikai no Gaujas, bet arī no Salacas.”

Ziemā viss turpinās

“Druva”pārliecinājās, ka ziemā dabas taku iemītnieki neguļ. Izņemot lāču puikas, jenotsuņus un šī gada jaunpienācējus āpsēnus, kuri devušies ziemas snaudā, visi pārējie labi redzami. Pēdas sniegā abpus žogam vēsta, ka Līgatnes meži ir zvēriem pilni. Darbinieki sola, ja būs pietiekami daudz sniega, tiks ierīkota trase, uz dabas takām dodoties, varēs ņemt līdzi slēpes.

Gada nogalē būs prieki gan apmeklētājiem, gan visiem zvēriem – īpašās svētku eglītes. Līdz 16.decembrim norisinājās vāveru figūriņu gatavošanas akcija šo egļu izrotāšanai, tās redzamas svētku skaistuļu zaros.