Ziņas

Sabiedrība

Līgatne svin 200. jubileju

Vēsture rītdienai. Aivars Balodis un Ilmārs Norītis gadu desmitus bija saistīti ar papīrfabriku, tātad Līgatni. Viņi kapsulā nākamajām paaudzēm ieliek vēstījumu par šodienu.Foto: Sarmīte Feldmane

Tie bija svētki, kur atkalredzēšanās prieks mijās ar šodienas īstenību, kur lepni skanēja – reiz bija -, un tikai kā cerību pilns čuksts – reiz būs. Līgatnieši papīrfabrikai svinēja 200.dzimšanas dienu. Papīrfabrika un Līgatne tikai dažus pēdējos gadus nav viens un tas pats, līdz tam tām bija viena vēsture un nākotne.

“Mums no sava mantojuma neaizmukt. Fabrika dzīvo atmiņās. Jubileja reizē ir arī darbabiedru tikšanās. Bija arī tādi, kam tik sāpīgi, ka neatnāca,” “Druvai” atzina Līgatnes Kultūras un tūrisma aģentūras direktore Inese Okonova.

Vairāki simti dažādu paaudžu līgatniešu svētku reizē devās ekskursijā uz savu fabriku. Pēc ilgiem gadiem bija atļauts arī fotografēt. Gaišā atmiņu gaisotne pieskanēja ar mūziku, sarunām. Maz kas palicis, kā bija kādreiz, bet ik stūrītis katram labi zināms. Pārsteidz, ka cehā izskatās tā, it kā cilvēki vakarā pēc darba aizgājuši mājās, palikušas neizdzertas kafijas krūzītes, turpat kefīra paka, lai no rīta atsāktu strādāt…
“Ir satikšanās prieks. Daudzi nav satikti gadiem,” saka Ilmārs Norītis. Viņš no 1955.gada līdz 1994.gada beigām bija fabrikas direktors. Aizgāja pensijā un līdz 2010.gadam bija direktors vidusskolā. Kopš aiziešanas no fabrikas viņš tajā ir otro reizi, pirmā arī bija ekskursija.

“Visi, protams, ceram, ka reiz te kaut ko ražos. Nemākam ražot papīru, jādara kas cits. Brīnos, kā fabrika tā varēja nogrimt,” bilst Ilmārs Norītis un dalās pārdomās: “Mēs pirmie šajā pusē dabūjām gāzi, bet cenas tik cēlās, apgrozījuma līdzekļu nebija. Nāca privatizācija, nodibinājām SIA, fabriku iegādājāmies par sertifikātiem, bet nebija naudas investīcijām. Kredīti dārgi. Līgatnes fabrika ilgi noturējās, daudz pārdzīvoja. Jau bija Vācijā sarunātas iekārtas speciālu papīru ražošanai, iemaksājām avansu, bet valdība pēdējā brīdī nepiekrita, samaksājām par līguma laušanu.

Naudas fabrikā ieguldīts daudz, bet nemākulīgi. Bija mašīnas, ar kurām varēja ražot, ja vienu nomaini, jāmaina arī daudz kas cits. Diemžēl fabrikā nonāca cilvēki, kuri maz saprata no papīra ražošanas. Tā nav tirdzniecība, kur lēti nopērk un dārgi pārdod. Īpašnieki domāja par peļņu, nevis fabrikas darbību ilgtermiņā.”

“Bija burtnīcas ar dzīvnieciņiem, man ļoti patika, žēl, ka nav arī mājās saglabājušās,” skatot līgatniešu dāvinājums Papīra muzejam – fabrikā ražoto – aploksnes ar dažādiem dabas skatiem, blociņus, “Līgatnes papīrnieka” izdevumus, dažādus papīrus -, saka līgatniete Kristīne Zariņa. Viņas vectēvs strādāja fabrikā, pati dzīvo Siguldā, bet brīvdienās ir Līgatnē. “Svētkos satieku klasesbiedrus, ciemojos pie vecākiem. Šodien skumīgs noskaņojums, lai arī cik skaista ir Līgatne,” bilst Kristīne.

Pie fabrikas pirmā sardzes namiņa, kur tagad atrodas Tūrisma un informācijas centrs, pirms 25 gadiem tika atklāts dzirnakmens un tajā tika ielikta mehāniskā ceha vīru izgatavota kapsula, kurā ielika vēstījumu. Šajā svētku reizē no iepriekšējā tika notraukti putekļi un klāt pielikts jauns. Pilsētnieku simtiem klātesot, to izdarīja ilggadējs mehāniskā ceha vadītājs un Līgatnes vēstures pētnieks Aivars Balodis un bijušais direktors Ilmārs Norītis.

“Kad to visu redzi, paliek bēdīgi, tiek aizvērta kāda vēstures lappuse. Bet es ticu, ka notiks kāds brīnums, jo citādi nevar būt. Infrastruktūra te ir – gāze, ūdens, elektrība. Rīga nav tālu. Jo vairāk attīstās tūrisms, jo vairāk te ierodas cilvēki, jo lielāka ir iespēja, ka kāds atbrauks un gribēs te kaut ko darīt. Viss ir atkarīgs no konkrēta cilvēka,” domās dalījās bijušais “Līgatnes papīrnieka” redaktors, Latvijā pazīstamais žurnālists Andrejs Cīrulis un atminējās, kā pirms gadu desmitiem ar draugiem sapņojuši, ka Lustūža klintī varētu būt skatu laukums, kāpnes vestu augšup uz kalniem. Cik tas būtu skaisti un interesanti. “Pirms gadu desmitiem sapņojām, tagad tas ir,” uzsver Andrejs Cīrulis.

Uzrunājot līgatniešus, novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins stāstīja vēsturi un atklāja sapņus. “Sapņi piepildās!” viņš vairākkārt uzsvēra.

Fabrikas skursteņi nekūp, bet dzīve turpinās. Līgatniešu pienākums saglabāt iepriekšējo paaudžu mantojumu un pašiem saprast, kādai Līgatnei būt turpmāk. 200 gadi tāds nieks vien ir, ja salīdzina ar citām pilsētām kaut tepat Latvijā. Līgatni 200 gadu laikā patlaban skar vislielākās pārmaiņas. Nākamotrdien kārtējā maksātnespējīgās SIA “Papīrfabrika “Līgatne”” piederošā ieķīlātā nekustamā īpašuma, kas atrodas Spriņģu ielā 4B, Līgatnē, otrā izsole ar lejupejošu soli, liecina informācija oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”. Nekustamais īpašums sastāv no viena zemesgabala ar platību 2880 kvadrātmetri un divām inženierbūvēm. Īpašuma piespiedu pārdošanas vērtība un izsoles sākuma cena ir 100 eiro, piedzinējs – Valsts ieņēmumu dienests. Katras pārmaiņas ir solis attīstībai, tuvāk rītdienai.