Ziņas

Sabiedrība

Lienes saldumu fabrika

Pašu spēkiem. Margeviču garāža nu pārtapusi ražotnē, kurā top dažādi gardumi.Foto: Monika Sproģe

Amatas novada Skujenes pagasta bioloģiskās zemnieku saimniecības un pārstrādes uzņēmuma “Indrāni” īpašniece Liene Margeviča, sagaidot “Druvu”, vispirms vedina uz ražotni. Viņa saka, ka tās telpās gaisā var just dažādu smaržu maisījumu – te saldi rūgtenu no tējām un zālītēm, te kārdinošu, cukurainu no marmelādēm.

Lienes tēva Miķeļa saimniekošanas laikā šī ēka kalpojusi kā garāža un darbnīca, tagad piepildīts lolotais sapnis, telpas izremontētas un pielāgotas ražošanas vajadzībām. Saimnieces projektos un ideju realizācijā iesaistīti visi: gan vīrs Aleksandrs, gan meita Ilva ar vīru Jāni. Jaunie apguvuši pavāru profesiju Jāņmuižas profesionālajā vidusskolā, tāpēc pašlaik ir liels atspaids un palīgs ideju ģenerēšanā.

“Saimniecība maniem vecākiem šeit pastāvējusi kopš atmodas laikiem, un astoņdesmito gadu beigās “Indrānos” sākās rosīšanās. Viņiem bija tradicionāla saimniekošana ar lopiņiem, bet tētis aizgāja mūžībā, un es esmu vienīgā mantiniece. Mēs ar Aleksandru uzreiz sapratām, ka ar lopiem neņemsimies, tāpēc apsvēru citas iespējas. Noteikti nevaru teikt, ka saldumu gatavošana būtu bijusi plānota un likumsakarīga. Drīzāk pie tā noveda apstākļu sakritība.”

Lienes mazajā “fabrikā” darbi uz vietas nestāv arī ziemā, jo, izrādās, drogas tējām var ievākt arī janvārī. “Ziemā mežā jālasa brūkleņu lapas, ko mēs esam arī janvārī darījuši. Pirms mēneša lasījām alkšņu čiekuriņus tējām. Kad nestrādāju pie tējām, gatavoju saldumus un citus produktus. Samērā nesen sākām cept maizi un taisīt mājas majonēzi,” teic Liene, uzsverot, ka par majonēzi galveno šefību uzņēmies znots. Vaicājām Jānim, kas majonēzes gatavošanā ir vissvarīgākais, un uzzinājām, ka nekas cits kā pacietība.

Viss reiz sācies ar pieneņu medu un turpinājies ar marmelādēm. Kā saimniece atzīst, nekādas speciālās izglītības saldumu ražošanā viņai neesot: “Viss ir gaužām vienkārši. Ja ir interese, tad ar laiku atnāk atbildes. Vienīgā recepte, kas man marmelādei ir, atrodama pektīna tehnoloģiskajā aprakstā, bet no tās receptes sanāktu tikai tāds salds galertiņš. Garšas, ko pievienoju, ir eksperimentu rezultāts. Teikšu, ka man vienkārši paveicās pirmajā reizē, kad visu sametu vienā katlā. Pirmā bija ķirbju marmelāde, jo ķirbis mūsu saimniecībā tiek visvairāk izmantots. Gatavojot sukādes, palika pāri ķirbju sīrups, kuru kā blakusproduktu nevar pārdot, tāpēc radās doma par marmelādēm, un, kad pirmais izmēģinājums izdodas, tad jau aiziet.”

Vienu īpašu produktu kā pieprasītāko Liene nevar nosaukt: “Drīzāk varu pateikt, ka no tējām pirktākās ir klasiskā kumelīšu, liepziedu un piparmētru tēja. Latviešiem patīk tradicionālais, un viņi nav diez ko elastīgi, jāsaka- diemžēl. Arī veikalos pieprasa klasiskos produktus, jo veikalu īpašnieki neriskē ar mazāk pazīstamām tējām. Tiešie pircēji ir drosmīgāki, no viņiem lielāks pieprasījums pēc nātrēm un raspodiņiem. Savukārt no marmelādēm pirktākā ir sarkanā āboliņa marmelāde. Vēl cilvēki labprāt iegādājas mūsu picas mīklu, smilšu mīklu un Ziemassvētkos piparkūku mīklu.”

“Indrānos” ražotās produkcijas lielākie patērētāji ir rīdzinieki. Ražojumus var iegādāties vairākos ekoprodukcijas veikaliņos Rīgā, kā arī pasūtīt interneta veikalos. Uz tirdziņiem gan saimnieki nedodas, tas neesot izdevīgi – jāmaksā par tirgošanās vietu, par autostāvvietu, un nezini arī, pēc kādas produkcijas būs pieprasījums. “Tā kā ražotne ir neliela, varu atļauties eksperimentēt un ātri pārorientēties uz pieprasītāko produkcijas veidu. Mums nav kā lielajā ražošanā, kur tā līnija ir uzstādīta, un nav kur likties, jāražo. Es skatos, ko cilvēki pērk, pēc kā lielāks pieprasījums, un pielāgojos. Pirms kāda laika gatavoju biešu un kartupeļu zapti, bet cilvēki tomēr grib parasto zemeņu un aveņu ievārījumu, tajos brīžos man ir, kur atkāpties. Man nav nekādu problēmu – es šodien esmu izdomājusi, rīt saražoju un parīt vedu pārdot,” saka Liene.

Viņas novērojumi liecina, ka sukāžu un tēju bums jau sen pagājis, tagad modē ir zaļumi un svaigas lietas, diemžēl “Indrānu” zeme nav piemērota dārzeņu audzēšanai lielos daudzumos.

Vīrs Aleksandrs atbalsta Lienes idejas, paši saka, ka ieguldītais darbs atmaksājas līdz ar galiem, turklāt, kad rokas nolaižas, vajagot tikai padomāt, cik daudzi pilsētnieki atdotu visu, lai varētu padzīvot “Indrānos”! Tāda sapurināšanās un attieksme pret dzīvi palīdz pārvarēt grūtības, ar kurām šad tad jāsastopas, tomēr, pagriežot laika ratu atpakaļ, nez vai Liene sāktu visu no jauna.

“Uzsākot ražošanu, redzēju, ko tik nevar darīt un ko tik cilvēki neprasa. Tolaik pie sevis domāju, kāpēc visi tik taisās prom uz tām ārzemēm, ja tepat laukos darba pietiek? Šodienas acīm atskatoties, varu teikt – tas bija sākuma entuziasms,” atceras Liene un piebilst: “Var jau to darīt, bet visu to pašu var darīt arī ārzemēs ar lielāku atbalstu no valsts puses.” Pēc vīra Aleksandra domām, Latvija ir neperspektīva vide biznesam, vismaz tikmēr, kamēr cilvēki turpina izbraukt un palikušajiem nepalielinās pirktspēja. To atzīst arī Liene: “Produkts, ko esmu saražojusi, maksā vairāk, nekā es varu paprasīt, tāpēc es nemaz nevaru rēķināt savu darbu un laiku, jo par tādu cenu man neviens neko nepirktu.”

Saimnieki vērtē, ka bioloģiski saimniekot, viņuprāt, ir ļoti viegli, grūtības sākas, kad par visu ir jāatskaitās, tas ir viens no iemesliem, kāpēc daudzi bioloģiskajai saimniekošanai atmet ar roku. “Protams, kaut kādai uzskaitei jābūt, stāsts ne par to, bet no mums prasa pilnīgi nevajadzīgas lietas, tādas, kuras skaitlī pilnīgi nav aprēķināmas,” saka Liene.