Šoruden filmas “Lustrum” pirmizrādē Cēsīs, kas stāsta par čeku un tās vervētajiem aģentiem, filmas režisors Gints Grūbe izteica prognozi, kadrīzumā nonāks atklātībā trīs vai četri tūkstoši uzvārdu ar segvārdiem, pavēstot par latviešu sadarbošanos ar PSRS Valsts drošības komiteju (VDK).

Ap trīs tūkstoši cilvēku jau paši noskaidrojuši, vai tā sauktajos čekas maisos – kartotēkā – rodams viņu vārds, fakti par ziņojumu rakstīšanu čekai. Ap tūkstoš cilvēku guvuši apstiprinājumu, vai tā sauktajos čekas maisos atrodams viņu vārds un segvārds, vai arī ziņojumi par viņiem pašiem. Filmas pirmizrādē dzejnieks Jānis Rokpelnis un dārznieks Jānis Rukšāns ar cēsniekiem dalījās savā pagātnes stāstā.

“Esmu starp tiem, kuri var nejauši izmuldēt – nu pasprūk kāds vārds un uzvārds. Kad gāju skaidrot par sevi, man teica, ka neesmu bijis čekas aģents, taču ir trīs ziņojumi, kas rakstīti par mani. It kā es esot rakstījis ziņojumu par notikušo Luksemburgā, kaut tur nekad neesmu bijis.”
Par 80. gadiem, kad Jānis Rukšāns strādāja par žurnāla “Dārzs un Drava” redaktoru, viņš filmas pirmizrādē stāstīja: “Laikā, kad no mūsu redakcijas Preses namā visus paņēma uz čeku, Maskavā bija lēmums pastiprināt cīņu ar ideoloģiskiem elementiem presē. Latvijas čeka uz to reaģēja. Man atnāca pakaļ jauns cilvēks, aizveda uz čeku un kādā kabinetā lika rakstīt visu, ko zinu par redakcijas kolektīvu. Izvairīgi un ļoti uzmanīgi uzrakstīju četras lappuses. Tās izlasot, man sacīja: “Te nekas nav pateikts, bet jūsu kolēģis gan raksta jau četrpadsmito lappusi.” Man vienu lappusi nolika priekšā. Kolēģis bija rakstījis, ko runājām, ejot divatā pa tiltu pāri Daugavai. ” Pagaidi, es par tevi arī uzrakstīšu!” atzīstos godīgi, ka tāda doma man bija, bet tad kā ar āmuru pa galvu – kas būs, ja uzrakstīšu par viņu un par pārējiem, ar kuriem kopā strādāju? Tad nu rakstīju, ka tie ir apmelojumi, ka nekas nav bijis – kolēģis aplam interpretē to, ko esam runājuši. Kabinetā ienāca Dreijers, cilvēks, kurš vadīja šo čekas daļu, un sāka ar mani runāt par savu lauku māju un dārzu, vaicāja, kādas šķirnes varu ieteikt. Tā nu kļuvu par viņa dārznieku – darīju viņa dārzā visu.”

Kad Andris Šķēle veidoja Tautas partiju, atbrauca pie manis, aicinot deputātu sarakstā, es piekritu. Taču drīz partijā tika teikts: “Ja ieliksiet Rukšānu sarakstā, visa Latvija uzzinās, ka viņš ir čekas aģents. Jutos pārsteigts, jo tam neticēju, un iesniedzu pieprasījumu apstiprināt ar dokumentiem. Izziņa, ka esmu sarakstos, atnāca laikus, bet izmeklēšana par to, vai tā bijusi patiesība, vilkās tik ilgi, ka Saeimas vēlēšanas bija jau notikušas. Esmu bijis ierakstīts ar segvārdu Kristiāns, bijuši divi aģenti Kristiāni. Bija čekas darbinieku liecības, tajā skaitā, ka zina par manām attiecībām ar Dreijeru, kaut tādas veidot bijis kategoriski noliegts. Dreijers nedrīkstējis mani, ja es būtu aģents, aicināt uz mājām satikties.”
2006. gadā izdotajā grāmatā “Dārznieks un revolucionārs” ir Jāņa Rukšāna stāsts, kā ar Cēsu tiesas starpniecību gribējis atbrīvoties no apvainojumiem par sadarbību ar čeku, bet sēde tiesā raisījusi pārdzīvojumus. Doku­men­tālu pierādījumu nav, bet ir liecības, kuras sniedz VDK liecinieki.

Dzejnieks Jānis Rokpelnis cēsniekiem pirms filmas “Lustrum” pastāstīja, ka laikā, kad bija LSDP biedrs, nebijis vēl iespējas iziet lustrāciju. “Sākumā nezināju, vai esmu čekas maisos, bet pateicoties tam, ka 90. gados žurnālā “Nakts” bija nodrukāts čekas aģentu saraksts ar segvārdiem, pazinu savu segvārdu. Kad sāka darboties komisija, vajadzēja aiziet un rakstiski pieteikties, bet nesanāca. Tagad, kad sapratu, ka varu nomirt neatzinies, man bija sirdsapziņas pārmetumi. Mana motivācija sadarboties ar čeku bija iespēja strādāt laikrakstā “Literatūra un Māksla”, kura veidoja spēcīgu publicistiku. Čekas kuratori aicināja pasēdēt krodziņā, parunāt. Man piedāvāja savervēties. Sākumā teicu -nē, nē-, tad parakstīju. Bija jāparakstās, ka apsolos neizpaust, ar kādām metodēm VDK strādā. Pāris reižu tiku saukts uz čeku, man bija jāraksta paskaidrojumi, kāpēc bārā esmu teicis, ka visus komunistus jāšauj. Man bija paniskas bailes no čekas. Man nebija jāziņo par noteiktiem cilvēkiem, bet jāstāsta par viedokļiem. Ja draugi uzzinātu, ka esmu čekas ziņotājs, tas būtu lielākais negods, kas tajos laikos varēja novest pie pašnāvības.

Man no čekas dokumentu kartotēkas iedeva izziņu, ka man ar to nav nekāda sakara. Pamatojoties uz manām sarunām un laikrakstā “Nakts” publicēto čekistu sarakstu, iespējams, es biju aģents ar segvārdu Miķelis. Iespējams. Tad jau es varēju pateikt, ka tas viss ar čeku ir bijis joks, ka esmu visus izjokojis, jo nekādu dokumentālu apliecinājumu, ka esmu bijis VDK aģents, nav.

Tagad sirdsapziņas ēdas, un piezvanīju draugiem, pastāstot, kas es biju. Viens no draugiem ieteica sniegt interviju presei. Izvēlējos Elitu Veidemani, kura ir tā laika notikumu aculieciniece, redakcijas darbiniece. Viņa pieķertu, ja melotu. Kad jau biju atzinies, saņēmu dažādu attieksmi. Tad aizgāju uz iestādi, kas glabā čekas aģentu kartotēku, man izsniedza izziņu, ka nav nekādu dokumentu, kas liecinātu par jebkādu manu sadarbību par VDK. Nebija neviena konkrēta cilvēka, kuru būtu nodevis. Esmu vientuļš pensionārs, man nav radinieku. Jā, nebija manas kartītes, bet es zinu, ka sadarbojos ar VDK. Tas nozīmē, ka neesmu izņēmums. Būs desmitiem un simtiem, par kuriem nav kartītes, bet kuri reāli sadarbojušies ar VDK. Tāpēc kartotēka neko nepierāda. Saeimā nevarēja ievēlēt cilvēkus, kas bija VDK kartotēkā. No vienas puses, kartotēka nav pilnīga un nepierāda, bet, no otras puses, tā tiek uztverta kā patiesa lie­cība.”