Cēsīs, Lejas kapos pie pieminekļa Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem, šodien neskanēs dziesmas, goda sardzē nestāvēs karavīri, nepulcēsies simti cēsnieku ar lāpām, būs vien individuāli nolikti ziedi, degs kāda piemiņas svecīte.

Taču šis gads piemineklim ir īpašs, var teikt, tā atjaunošanas epopeja, kas ilga gadu desmitus, beidzot noslēgusies. Šajā nedēļā Māris Niklass un Gints Šķenders nodeva Cēsu novada pašvaldības Īpašumu apsaimniekošanas pārvaldes kapu pārzinim Mārim Vī­tiņam stilizētos metāla ozollapu vainagus, kas savulaik atradušies uz ieejas vārtu kolonām. Viens no tiem – oriģinālais, kas veidots elektrolīzes ceļā, otrs – atliets metālā. Tieši M. Niklass un G. Šķenders cauri gadiem gādājuši, lai šis piemineklis, šī Brīvības cīņās kritušo karavīru apbedījumu vieta atgūtu to izskatu, kāds bija pieminekļa atklāšanas brīdī 1927. gada 4. septembrī. M. Niklass stāsta, ka senās fotogrāfijas rāda – abās pusēs posmā no vārtiem līdz piemineklim savulaik atradušies apbedījumi, vēl tur bijuši divi skaisti soli, bet tas tikai pirmskara Latvijas laikā, un tas, visticamāk, paliks tikai atmiņās.

M. Niklass atzīst, ka tagad ir padarīta darba sajūta, un saka paldies G. Šķenderam, kurš savulaik, būdams pilsētas mēra amatā, rosinājis darboties pieminekļa atjaunošanā, kā arī palīdzējis atrast sponsorus, kas ziedoja naudu pieminekļa atjaunošanai: “Šī pieminekļa atjaunošana tiešām ir vesela epopeja, un ir gandarījums, ka tagad, gandrīz pēc 30 gadiem, viss atkal ir kā senāk. Mums katram dzīve uzliek kādus pienākumus, es nevarētu mierīgi gulēt, ja zinātu, ka vēl kaut kas palicis nepaveikts. Zinot, ka te apglabāti daudzi Brīvības cīņu karavīri, mūsu svēts pienākums ir šo vietu atjaunot.”
Kā zinām, šis nebūt nav vienīgais piemineklis, kas atdzimis vai no jauna veidots, pateicoties M. Niklasa aktivitātēm.

Pieminekļa Pirmajā pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņai autors ir tēlnieks Augusts Julla, piemineklī izmantots granīts, galvanoplastika un bronza. Uz pieminekļa uzraksts: “Mums dzīvība – Dzimte­nei veltījums, Miers Latvijas klēpī – dārgs ieguvums. Latvijas neatkarības cīnītājiem 1915 – 1920.”

Pieminekļa priekšējā fasādē ir divas karavīru figūras, kas pazuda pēc Otrā pasaules kara, 1991. gadā tika atjaunotas, bet itin drīz krāsainā metāla zagļi bija tās iekārojuši. Viens tēls tika nozagts, otru izdevās paglābt, lai arī tas bija cietis. Pašvaldība, labu gribēdama, noņēma arī Mātes tēlu, kas bija cietis no laika zoba, un uzticēja to izgatavot no jauna uzņēmumam Rīgā. Tad uz vairākiem gadiem par pieminekli aizmirsa, līdz aktīvisti sāka meklēt, kas noticis ar Mātes tēlu. Izrādījās, tas pazudis. Dzenot pēdas, atklājās, ka, vedot uz Rīgu, tēls salūzis četros gabalos, kas nolikti glabāšanai kādā šķūnītī. Tajā izcēlās ugunsgrēks, rezultātā no Augusta Jullas veidotā oriģinālā Mātes Latvijas tēla bija saglabājusies tikai apmēram ceturtā daļa.

M. Niklass šo detaļu atrada un par Mātes tēla atjaunošanu vienojās ar igauņu tēlnieku Bruno Kadaku, kurš pēc fotoattēla atjaunoja tēlu, oriģinālo fragmentu veiksmīgi iestrādājot jaunajā darbā. Atjaunotais Mātes tēls tika atklāts 2012.gada 11.novembrī, bet jau gadu iepriekš savās vietās piemineklī bija atgriezušies abi bronzā kaltie karavīru tēli.
Pērn pie ieejas kapos tika atklāta plāksne, kurā iekalti 1919.gadā Cēsu kaujās kritušo Latvijas armijas karavīru vārdi.

Par paveikto piemiņas vietas atjaunošanā gandarīts arī G. Škenders, kurš atzīst, ka šis notikums laikam vairāk svarīgs gados vecākajai paaudzei, jo jauniešiem piemineklis, tā atjaunošana, iespējams, nozīmē daudz mazāk: “Mēs Latvijā tomēr ļoti maz uzmanības veltām patriotiskajai audzināšanai, īpaši, ja salīdzinām ar pirmajām brīvvalsts desmitgadēm. Tradīcijas mums it kā ir, bet nacionālās pašapziņas celšana tieši jauniešu auditorijā nenotiek. Iespējams, to ietekmē šis straujais laiks, jaunieši sevi vairāk asociē ar visu pasauli, kas tagad vaļā. Tomēr svarīgi pievērst uzmanību lokālpatriotismam, savas pilsētas, savas valsts apziņai. Manuprāt, ikdienas skrējienā nepiedomājām, ko tas nozīmē, ka mums pašiem ir sava valsts. Kad, ceļojot pa pasauli, parunā ar cilvēkiem, viņi ir pārsteigti, ka tik nelielai tautai ir sava valsts, jo ir daudzmiljonu tautas, kurām nav savas valsts. Mums ir, tāpēc svarīgi to novērtēt, bet to nav iespējams izprast, neturot cieņā vēsturi, tos, kuri gādāja, lai mums būtu sava Latvija. Novembris ir laiks, kad par to īpaši piedomāt, un šogad, kad nenotiek publiski pasākumi, vajadzētu izmantot iespēju un ģimenes lokā runāt par mūsu valsti, par tiem, kuri cīnījās, lai mums tā būtu, un padomāt, ko katrs varam darīt, lai to nosargātu.”