Ziņas

Sabiedrība

Lauksaimnieki gaida skaidras norādes

Kazas kopt vieglāk. Saimniece Sandra Goldberga izrāda savas enerģiskās kazas.Foto: Monika Sproģe

Līgatnes novada zemnieku saimniecībā “Zeltkalni” saimnieko Jānis Goldbergs ar sievu Sandru. Saimnieku pāris neslēpj, ka savulaik balsojuši pret iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). Arī ES piedāvātos programmu finansējumus neizmanto un lielos kredītos neiesaistās, jo nekas neesot dārgāks par sirdsmieru. Līdz šim Goldbergi cīnījušies saviem spēkiem, dažbrīd cenšoties izlīst kā caur adatas aci, lai savilktu kopā galus, un no “vecās kundzes Eiropas” izmanto tikai platību tiešmaksājumus. Saim­nieks sarunā ne reizi vien piemin, ka, ja neiesaisties projektos, pašu valsts atbalsts tikpat kā neesot jūtams.

Vieta skaista, ainaviska, bet pau­gurainais apvidus vairāk piemērots ganībām. Pašlaik “Zelt­kalni” ir mājvieta vairāk nekā 20 gaļas liellopiem, saimniece savam priekam tur kazas, vistas, bites, bet pa vasaru pusotra hektāra platībā Goldbergi audzē dārzeņus. Kar­tupeļus, burkānus, tomātus, gurķus un kāpostus gadu no gada arī veiksmīgi tirgo zināmam klientu lokam. Savulaik kartupeļi te audzēti piecu hektāru platībā, bet pēdējos gados apkārtējās zemes pārpirktas un ko nomāt paliekot arvien mazāk. Par pašu līdzekļiem izbūvēts labs pagrabs, Rīgas tirgū vēl samērā nesen kartupeļi realizēti pat tonna dienā.

“Agrāk gājis visādi, taču kopš iestāšanās ES nevaru teikt, ka mēs būtu dzīvojuši, esam tikai izdzīvojuši. Abi ar sievu par sevi neuztraucamies, mums neko nevajag, bet par saimniecības nākotni pēc diviem gadiem izlems Vilnis,” saka Jānis, rādīdams uz dēlu.

Lai arī saimniecība iekopta un vecāki gatavi Vilni atbalstīt ne tikai ar zināšanām, bet savu iespēju robežās arī ar darbu, jau tagad esot skaidrs, ka, saimniekojot mājās, dēls “galus nesavilks”. Tēvs pārliecināts, ka Vilnim noteikti būs jāatrod algots darbs: “Ieguvums no saimniecības būs tikai kāds papildu cents. Lauki lēnām iznīkst, cilvēkiem nav pirkt­spējas, daudzi no mūsu klientiem ir cienījamos gados, tāpēc pircēju skaits samazinās.” Jānis uzsver, ka sezonā, braucot uz tirgu ar dārzeņiem, nolaižas rokas, jo valdība joprojām nav atradusi efektīvu mehānismu, kas ierobežotu masveida augļu, dārzeņu ieplūšanu no Polijas, Holandes un citām valstīm. “Vietējie zemnieki nevar konkurēt ar poļu dārzeņiem, kaut pareizi būtu atbalstīt vietējos un ievest tikai to, ko paši nespējam izaudzēt. Tāpat trūkst kontroles, kas izķertu krāpniekus, kas poļu kartupeļus uzdod par vietējiem.”

Raugoties uz lauksaimniecību Latvijā, Sandra ar Jāni nesaprot, kā nākas, ka vislielāko atbalstu par bioloģisko saimniekošanu saņem tie, kas neko neražo. “Kāpēc cilvēks, kas strādā savā zemē un uzrāda ienākumus no hektāra, saņem tikpat lielu atbalstu kā naudīgie, kas sagrābušies zemes, izveidojuši briežu dārzus, bet faktiski neko neražo? Man nav žēl, lai viņiem tiek, bet kāpēc uz viņu rēķina samazina manas subsīdijas? Es tomēr uzskatu, ka viss nav līdz galam pareizi pārdomāts,” tā saimnieks. “Tāpat kā nav skaidras vīzijas lauksaimniecībā desmit gadus uz priekšu,” piebalso dēls. Vilnis uzskata, ja valdība varētu pateikt, kas būs Latvijas lauksaimniecības sasniedzamie mērķi nākamajos gados, laukos būtu daudz vairāk saimniecību: “Vajag, lai skaidri definē- audzēsim to, to vai šo. Tas, kā tieši mēs to izaudzēsim, jau paliek zemnieku ziņā, bet pašlaik mēs nezinām neko, noteikumi mainās ik pa diviem gadiem. Ja būtu skaidrība, es pats izdomātu, ko celt, ko necelt, kam ņemt kredītu un ko pirkt.”

Taču tikpat liela problēma kā nepārtraukti mainīgie tirgus apstākļi jau divdesmit gadus tuvējām saimniecībām esot Asaru ceļš. “Bedrīte pie bedrītes un dubļu jūra kā karalaukā, bet mums jājūtas pateicīgiem. Ko tik neesam darījuši! Esam rakstījuši vēstules ministrijai, cīnījušies, sūdzējušies un lūgušies, bet mūs nesadzird. Kā te var nodarboties ar lauksaimniecisko uzņēmējdarbību, ja pa šādiem ceļiem ne savu produkciju vari aizvest, ne kāds tiek pie tevis tai pakaļ? Ir pat nācies ar traktoru braukt pretī ciemiņiem, lai izvilktu no dubļiem. Tas nav normāli! Ja man paprasa trīs maisus kartupeļu, tad, lai tiktu piecus kilometrus līdz šosejai, jākratās 20 minūtes, par ko es maksāju akcīzes un ceļa nodokli?” rausta plecus Jānis.

Kā pēdējais piliens pacietības mērā ir uzvirmojušās peripetijas ap nekustamā īpašuma nodokli. “Kā tas nākas, ka mans īpašums ar katru gadu kļūst arvien dārgāks?” vaicā saimnieks. “Jo vairāk laika, darba un naudas savā zemē ieguldu, jo vairāk un dārgāk man par to jāmaksā. Kad reģistrējām “Zeltkalnus” kā zemnieku saimniecību, zemes stāvoklis bija ārkārtīgi slikts. Tolaik zemi novērtēja ar 19 ballēm, tā faktiski ir zeme, kurā nekā nav. Lauki tika diskoti, attīrīti, uzarti, apstrādāti, un tikai piektajā gadā zeme bija pieklājīgi sastrādāta, varēja runāt par auglību vai ražu. Kad uzdevu jautājumu, kāpēc man katra hektāra vērtība pa gadu pieaug līdz pat 200 eiro, kaut vajadzētu palielināties tikai par 10% no kadastrālās vērtības, man atbildēja, ka zeme kopumā esot palikusi dārgāka.”

Saimnieki uz atvadām vēl piebilst, ka arī nomas zemes dārdzība drīzumā varētu likt sarauties ciešāk un iztikt ar mazumiņu. Tas būs vēl viens faktors, kas mazajām saimniecībām liks vēl vairāk sašaurināties.