Pēdējos gados pieaudzis pieprasījums pēc lauksaimniecības zemēm, tai skaitā labas aramzemes. Augošais pieprasījums pēdējos divos gados lauksaimniecības zemju cenas paaugstinājis līdz pat 30 procentiem, atzīst nekustamo īpašumu aģentūras SIA “Realia Property” pārdošanas daļas vadītāja Iveta Lūka.

“Droši varam teikt, ka pieprasījums pēc lauksaimniecības zemēm pārsniedz piedāvājumu un labā vietā esoši zemes gabali ļoti ātri atrod jaunus saimniekus. Zemes cenas Vidzemes reģionā, ieskaitot Cēsu apvidu, svārstās ap 2000-3000 eiro par hektāru, bet, ja zemes gabals ir iekopts un ar līdzenu reljefu, tad iespējama arī cena virs 3000 eiro par hektāru,” tā I. Lūka. Katra individuāla zemes gabala cenu noteiks vairāki faktori, no kuriem būtiskākie ir pievedceļu tuvums un kvalitāte, reljefs – sausam līdzenumam vienmēr cena būs augstāka par skaistiem pakalniem un ielejām, jo šinī gadījumā pastāv risks, ka ielejas, zemākās vietas bieži būs mitras un tātad nederīgas lauksaimniecībā gan gruntsūdeņu tuvuma, gan nokrišņu dēļ.

“Vēl viens būtisks faktors ir zemes atrašanās vietas tuvums vai pat blakus esamība jau veiksmīgi strādājošai saimniecībai, kas, protams, gribēs paplašināties. Citi iemesli – tādi kā pilsētas tuvums, atrašanās vienā vai otrā pagastā – zemes gabala cenu būtiski neietekmē,” skaidro I.Lūka.

“Realia Property” nekustamo īpašumu speciāliste Ziemeļvidzemē Sandra Popesku-Gramberga uzsver, ka, ņemot vērā pašreizējo lauksaimniecības zemju pieprasījumu, arī aizaugušas lauksaimniecībā izmantojamas zemes gabalu vērtība bieži vien pietuvinās 2000 eiro par hektāru. “Saimnieki ir gatavi ieguldīt līdzekļus un atgriezt zemei tās vērtību. Tāpat jāmin arī tāds apstāklis kā pieaugošā interese par pierobežas, Igaunijai tuvāk esošu zemju iegādi. Bet reizē gribētos teikt, ka, ja būtu jāvērtē cenu pieaugums pēdējā gada skatījumā, tad būtu jāapbēdina spekulanti un vieglas naudas tīkotāji ar faktu, ka šobrīd nu jau vismaz gadu pusotru cenas nav būtiski mainījušās un varētu uzskatīt, ka tās ir nostabilizējušās. Tādējādi varam droši apgalvot, ka lauksaimniecības zemju pircēju loks aprobežojas ar personām, kas jau darbojas lauksaimniecības nozarē,” skaidro S.Popesku – Gramberga.

Sava artava cenu stabilizācijai esot arī samērā nesen veiktajiem grozījumiem likumos. Attiecībā uz meža zemes iegādi īpaši ierobežojumi nepastāv, bet ar lauksaimniecības zemi situācija ir atšķirīga. Ja fiziskā persona neplāno nodarboties ar lauksaimniecību, vairāk par 10 hektāriem lauksaimniecības zemes īpašumā iegūt nevar, kā arī viena fiziskā vai juridiskā persona īpašumā nevar iegūt vairāk par 2000 hektāriem lauksaimniecības zemes. Tā ir tikai neliela daļa no visiem tiem noteikumiem, kas iekļauti likuma “Par zemes privatizāciju lauku apvidos” jaunajā redakcijā, kā arī Ministru kabineta noteikumos “Noteikumi par darījumiem ar lauksaimniecības zemi”. Iegūstot īpašumā vairāk nekā 10 ha lauksaimniecības zemes, normatīvajos aktos noteiktajā termiņā jāuzsāk lauksaimnieciskā darbība.

Lauksaimniecības zemes ir pieprasītas, un to saprot arī tie zemju īpašnieki, kas paši, iespējams, nedarbojas lauksaimniecības jomā un šī iemesla dēļ labāk vēlas iznomāt, nekā pārdot savu īpašumu, jo arī nomas cenas ir pietiekami saistošas un pievilcīgas īpašniekam, kas vienlaicīgi “nošauj divus zaķus” – saņem regulārus ienākumus no sava zemes gabala iznomāšanas (ar kuriem arī nomaksā nekustamā īpašuma nodokli), kā arī viņa īpašums tiek apstrādāts un uzturēts kārtībā.

Kā prognozē nekustamā īpašuma tirgus analītiķi, šis gads varētu radīt izmaiņas pašreiz stabilajā situācijā tikai saistībā ar nekustamā īpašuma nodokļa pieaugumu.

Ja atminamies “trekno gadu” radīto nekustamo īpašumu bumu Latvijā un tā sekas, tad, kā saka Iveta Lūka, noteikti jāuzsver fakts, ka pirms tam un tanī laikā izauga un attīstījās pārsvarā lielizmēra lauksaimniecības kompānijas, jo daļa iedzīvotāju bija vairāk aizņemti ar darbiem ārvalstīs vai lielākajās Latvijas pilsētās un par savas saimniecības attīstīšanu nedomāja. Labi nopelnīt varēja gan celtniecībā, gan citās sfērās, un cilvēki attiecīgi izvēlējās iet vieglāko ceļu.

“Līdz ar atgriešanos realitātē cilvēki ir sapratuši, ka tieši Latvijas laukos ir nākotnes iespējas. Iespējams, šo sapratni savā veidā radīja arī daudzu sapņu par “bezrūpīgo nākotni” sabrukums un realitāte reģionos, kuri, neskatoties uz kopējo situāciju valstī, tomēr lēnām attīstījās, šī pakāpeniskā attīstība ļāva bez grandioziem zaudējumiem pārdzīvot ekonomisko krīzi,” saka I. Lūka.

Pēc speciālistu domām, tieši pēdējos gados cilvēki atgriezās atpakaļ dzimtajās vietās ar stingru lēmumu dzīvi saistīt ar laukiem un saimniekošanu savā zemē.