Ziņas

Sabiedrība

Lauki prasa darbu

Pļāpīgie putni. Vienmēr ir vajadzīgs kāds, kas uzpasē cēlās zosis, kuras savā valodā atstāsta dienas notikumus.Foto: no albuma

Līgatnes novada “Rīta Sinepes” pirms simts gadiem no muižkunga nopircis Aijas Sproģes vecaistēvs. Vēl nesen te turēja lielu bišu dravu, taču tagad saimniece rāda uz zosu bariņu un saka: “Pastāvēs, kas pārmainīsies.”

Mājas boss un noteicējs, kā atzīst Aija, ir viņas mamma Māra Krivotuļska. Aija “Rīta Sinepēs” pavadījusi daudz laika, bet tagad: “Lauku dzīve iet paralēli Rīgas dzīvei. Ar bērniem pa vasarām sanāk dzīvot laukos. Kad bērni bija mazi, atlika vairāk laika dažādiem projektiem, tagad nedaudz piebremzēju.” Neskatoties uz visu, lauku šarms arvien piesaista un “darba terapija” ielaiž sirdī mieru.

Taujāta, kāpēc tomēr Rīga, Aija atbild: “Tāda mana darba specifika, esmu grāmatvede. Turklāt regulāri ienākumi palīdz subsidēt laukus. Arī bērniem skola un bērnudārzs  ir Rīgā.”
Reiz “Rīta Sinepes” bija bioloģiskā saimniecība, taču, kā stāsta saimniece, jaunajām direktīvām saimniecība vairs neatbilst, bet izšķiršanās brīdī arī palielināt saim­niecību nav bijis iespējams. “Tagad aktīvā saimniekošana samazināta un audzējam zosis, pīles un vistas,” saka Aija.

Ja zosīm būtu teikšana tiesu instancēs, tad, iespējams, ka tur procesi krātos kaudžu kaudzēs, jo apgalvojums “dumja kā zoss” patiesībā nekādi neatbilst patiesībai. Tieši otrādi – zosis ir vieni no gudrākajiem putniem, un tieši viņu personības cēlums ir tas, kas daudziem liek novērsties no visa, kas saistīts ar zosīm kulinārijā. Turpretī tie, kuri augstāk vērtē gastronomiskās baudas, par to ir sajūsmā, tā reiz izteikusies pazīstamā kulinārijas un gastronomijas speciāliste, tulkotāja, grāmatu autore un radio žurnāliste Iveta Galēja. Aija šim apgalvojumam pilnībā piekrīt.

Tradicionālais priekšstats par zoss lietderīgumu virtuvē saistās ar cepeti – vienkāršu vai pildītu. Tā tas arī mēdz būt, jo šis putns vairāk par visiem pārējiem saistās ar tradīcijām. Aijas dēlam vaicājot, ko Mārtiņos ģimene parasti ēd, viņš atbild, ka omītes gatavoto zosi ar kartupeļiem, tas esot pats garšīgākais ēdiens.

Aijas izaudzētajām zosīm jau izveidojies savs pastāvīgs klientu loks, un pieprasījums katru gadu pieaug:  “Cilvēki ļoti iecienījuši zosu olas un gaļu, tikmēr pašiem šī gaļa vairs nešķiet kaut kas ekskluzīvs. Rīdzinieki labprāt iegādājas lauku labumus un, vismaz man zināmie, prot novērtēt vietējo produktu.”

Kur tad labāk dzīvot Rīgā vai laukos, saimniece stāsta, ka tā viennozīmīgi nevar nodalīt pilsētu no laukiem, jo katrai videi savas priekšrocības. Jārēķinās ar ceļu stāvokli visos gadalaikos, jo rudeņos un ziemās “Rīta Si­nepēs”  no lielā ceļa līdz mājas pagalmam  ļoti grūti iebraukt.  Sava nozīme infrastruktūrai, internetam, mobilā tīkla pārklājumam. Saprotams, ka laiks iet uz priekšu un viss attīstās, tāpēc nevar norobežoties no ārpasaules un pieņemt, ka laukos cilvēkiem pietiek ar radio un “Singer” kājminamo šujmašīnu. “Internets ir nepieciešams ne tikai dokumentu kārtošanai LAD, bet arī savstarpējai saziņai, taču vēl arvien attīstība tiek saistīta ar pilsētām, un  priekšroka dota tām. Tur viss notiek ātrāk, tāpēc, ko nevar izdarīt laukos, nākas paveikt pilsētā,” pārdomās dalās Aija  Sproģe.

Aija ir mamma un uzskata, ka bērnu audzināšana ir viņas galvenā dzīves misija, tāpēc atzīstas, ka savienot darbu pilsētā ar darbu laukos ir ļoti liels izaicinājums, jo laika atpūtai paliek pavisam maz.

“Šobrīd esmu pagājusi maliņā, nedaudz distancējusies no lielā skrējiena, vēl nesen  izvērtēju dzīves prioritātes un sapratu, ka man nesanāk vienlaikus koordinēt un darboties laukos, un vēl strādāt algotā darbā. Tomēr, pilsētā strādājot, nopelnu garantētu algu un sevi vairāk varu veltīt bērnu audzināšanai. Tik un tā skaidrs, ka bērni paaugsies un viss atkal mainīsies. Dzīve plūst, un mēs varam vai nu pretoties, vai to pieņemt, taču, lai pieņemtu, jāsaglabā atvērtība jaunām lietām. Jau tagad pa galvu maisās  dažas domas, kuras plānoju pēc pāris gadiem attīstīt, bet par tām vēl negribu skaļi runāt, laikam jau māņticība. Tomēr esmu nonākusi pie secinājuma, ka laukos var izdzīvot vai nu ļoti liels un kvalitatīvs ražotājs, vai maziņš, taču ar kaut ko ļoti specifisku, kaut ko, pēc kā ir neremdināms pieprasījums,” saka Aija.

Viņa piebilst, ka arī bērnu patika pret laukiem liek domāt par attīstību   “Rīta Sinepēs”, jo mazie labprāt brauc izzināt vidi un viensētas darbus. Par to liecinot viņas vienpadsmitgadnieces Ances interese par bitēm. “Ome neskopojas ar saviem padomiem. Ar patiku vēroju, ka meita tos uzklausa. Bērni mācās viņas zinības, pārmanto padomus, kā darbus pareizāk darīt, kādas metodes izmantot, un redzu, ka meitai tīri labi padodas sīkie pienākumi, tātad pēctecības cerība ir.

Man pašai lauki ir tuvi no bērnības un pierasts, ka bez darba nekā nebūs. Te jāmācās sadzīvot ar dabas apstākļiem. Taču mani ļoti kaitina pilsētnieku piezīmes, kuri saka, ka jums tur laukos viss ir labāk un dārzā viss kaut kas izaug. Ne tas “labāk”, ne “viss kaut kas dārzā” pats no sevis neuzrodas, visur jāpieliek  roka, pie katra darba jāpiedomā. Protams, daudzi dabisko produktu vēlas, bet nenovērtē ieguldīto darbu, lai to izaudzētu, saražotu. Tagad  cilvēki ir izglītotāki un vairs naturālo saimniecību produkciju nesalīdzina ar lielveikalu piedāvājumu,” norāda Aija, uzskatot, ka pilsētniekiem ir maldīgs priekšstats par to, kas notiek viņpus pilsētas mūriem. Un kā gan citādi, ja reklāmās vai fotogrāfijās atspoguļo tikai skaistu rezultātu, agrus rītus, saulrieta vakarus, baltu pienu un zeltaini viļņojošos kviešu laukus, taču to, cik smags darbs jāiegulda līdz šādam iznākumam,  izlaiž, nepamana.

Šobrīd saimniecībā tiek gaidīts saulains laiks, jo “pie mājas aug vairākas senas liepas. Mums ik gada rituāls ir lasīt liepziedus”.