Ziņas

Sabiedrība

Ļaujieties ziņkārei un ieejiet darbnīcā

Sākums nav viegls. Interese par aušanu vieno pieredzējušās audējas un tās, kuras vēlas šo prasmi apgūt: Ligita Biģe, Maija Kurcalte, Ruta Cepurīte, Marika Riekstiņa, Gita Krēgere, Herta un Zete Riekstiņas.Foto: Sarmīte Feldmane

Nedēļas nogalē Latvija rādīja, cik tā bagāta ar meistariem.

“Satiec savu meistaru! ir tikai platforma, lai paskatītos apkārt. Ieraudzītu un saprastu, kur var mācīties,” saka Latvijas Nacionālā kultūras centra tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena.

Viņa atzīst, ka tradicionāli šajā pasākumā vislielākā iespēja ir iepazīt aušanas, dažādu rokdarbu prasmes, kā arī kokamatnieku un kalēju arodus, jau daudz mazāk Amatu mājas un studijas piedāvā rādīt, kā ada cimdus un zeķes.

“Satiec savu meistaru notika 150 vietās ar 300 meistariem, Latvijai tas ir daudz. Meistari mainās. Ir tādi, kuri vairs negrib pasākumā piedalīties. Studijām, ja kolektīvs grib pastāvēt, aizvien jāatrod kas jauns. Cik ilgi var aust brunčus! Tas kļūs garlaicīgi, bet var aust ko citu,” pārdomās dalās L.Rubena un vērtē, ka akcija “Satiec savu meistaru!” gadu gaitā ir attaisnojusies. “Tās ir dienas, lai uzdrošinātos ieiet darbnīcā. Laba paraugstunda, kad atrast ceļu pie meistara. Jāatzīst, ka labu meistaru nemaz nav tik daudz,” atzīst tautas lietišķās mākslas eksperte.

Raunas audēju kopas telpās valdīja darbīga noskaņa. Pieredzējušās meistares un interesentes lēni un pacietīgi darbojās ap stellēm. “Ziņkāre man bija jau agrāk. Tagad jau aušana gandrīz vai mode. Lasīju, ka pazīstama kundze Vaivē pati noaudusi brunčus. Nu brunčus diezin vai noaudīšu, bet lupatdeķi gan gribētu,” pastāsta raunēniete Maija Kurcalte un piebilst, kad ieraudzījusi, ka notiek Meistaru dienas, nolēmusi ienākt studijā.

Maija pastāsta, ka mamma bijusi liela rokdarbniece, audusi arī šatiera segas. Kad izveda uz Sibīriju, rokdarbi bija tie, kas palīdzēja izdzīvot. “Katra amata prasme ir vērtība. Tagad ir brīvāks laiks, varu pamēģināt nopietni mācīties aust,” atklāj Maija.
Marika Riekstiņa pērn Raunas Viduslaiku svētkos pamēģinājusi aust grāmatzīmi. Tas šķitis interesanti. “Esmu bijusi pie audējām, bet šoreiz atnācu nopietni. Bērnībā redzēju, kā vecāmamma auda,”pastāsta Marika. Kopā ar viņu atnākušas arī meitas Herta un Zete. Meitenes aizrautīgi darbojas ar sagrieztajām lupatdeķa strēmelēm un pin no tām bizes.

Audēju kopas pieredzējušās dalībnieces ar lepnumu rāda pašu austos brunčus, kuri, kā jau goda kārta, ir mugurā. Vērts arī apskatīt nelielo audēju darbu izstādi, kura atklāj amata prasmi.

Patlaban audēju kopā darbojas 13 sievas un meitas. Kopai ir trīs lielās un divas mazās stelles. “Stāvam rindā. Ļoti jau ceram, ka mums būs plašākas telpas,” pastāsta Ligita Biģe. Viņa audējām pievienojās pirms trim gadiem. Gribējusi jau agrāk, bet nebija laika. “Aizvien mācāmies ko jaunu. Sākām aust sarežģītas jostas, vēl īsti nesanāk. Lai austu, vajadzīga pacietība un laiks, un, protams, interese,” pārdomās dalās L.Biģe.

Raunas audējas aušanu popularizē ne tikai akcijas “Satiec savu meistaru!” laikā. Novada svētkos, Viduslaiku un Ķiploku svētkos, Rozes ciema svētkos audējas ļauj iesēsties stellēs un mēģināt aust.

“Bērniem ir svarīgi, lai, kaut ko darot, ir ātri redzams rezultāts, savukārt pieaugušie skatās, vēro, tad uzdrošinās paši. Vajag pamēģināt. Katra nodarbe ceļ pašapziņu un dod gandarījumu,” saka raunēniete.