Raunēnieši valsts simtgadē saņēmuši neatkārtojamu dāvanu. Novadniece Mirdza Cūberga uzgleznojusi simts gleznu, tās apskatāmas izstādē “Veltījums Raunai Latvijas simtgadē”.

Mirdzai jau 85. rudens, dzīvespriekā un mundrumā viņa var sacensties ar daudz jaunākiem. Radošais gars neļauj sēdēt mierā.
“Kad spēka vairs nav tik daudz, meklēju kādu nodarbošanos. Esmu daudz gleznojusi akvareļus, gribējās pamēģināt, kā ir ar eļļas krāsām. Uzgleznoju puķītes, sapratu, ka patīk un varu. Dēls sagādā krāsas, atliek darboties. Kad esi krāsās, kad veidojas glezna, viss aizmirstas,” stāsta raunēniete. Un tad arī ataust atmiņas, kuras atspoguļojas gleznās.

“Pirms trim gadiem nodomāju, ka līdz simtgadei varētu uzgleznot simts gleznas. Nevienam to neteicu, ja nu neizdodas. Spēka pietika, dāvana gatava,” gandarīta Mirdza Cūberga.

Viņa ir arhitekte. Visu mūžu mācījusi studentus, pasniegusi tēlotājģeometriju toreiz Politehnis­kajā institūtā. Daba vienmēr sau­kusi pie sevis, devusi radošus impulsus, tapušas mākslas fotogrāfijas, vadot Dabas un pieminekļu biedrības nodaļu, aizrautīgi strādāts, lai saglabātu tautas kultūrvēsturi .

“Esmu pirmās brīvvalsts bērns. Ganu dienu rīti, kad daba mostas, rasa, miglas vāli ceļas vai krīt. Tas viss izdzīvots. Kā pavasarī smaržo zeme! Jāņos govis pušķoja, bija siena laiks un rudens ar saviem darbiem. Tā ir mana bērnība. Un tā ir gleznās,” stāsta māksliniece un uzsver, ka pilsētas bērni lauku rītus nav redzējuši, lauku darbus, ainavas, kādas tās bija kādreiz, jaunākās paaudzes nezina.

Gleznās gadalaiki maina ainavas. Darbos arī Raunas pilsdrupas, saullēkti un saulrieti laukos un ezeros, baznīca, “Tīrummā­koņu”, vīra dzimto māju, kur Mirdza dzīvo kopā ar dēla ģimeni, apkārtne.

“Pirmie kritiķi ir ģimene. Kopā braucam dabā, tad varu gleznot. Reizēm aizbraucu dēlam līdzi makšķerēt, tad varu parādīt, kāds izskatījās ezers vai upe,” pastāsta M. Cūberga. Arī dēls Ojārs ir arhitekts, un daba viņam tikpat tuva kā mammai.

Par vecmāmiņas gleznām prieks mazmeitām Laurai Lienei, Anetei Annai un Ievai Līnai. “Vecmā­miņas enerģiju var apbrīnot. Viņu nevar apstādināt, tad ir dārzā, tad jau glezno. Būt dabā viņai ir ļoti svarīgi, bez tās viņa nevar. Viņas spēks ir krāsu pasaulē un dabā,” pastāsta vedekla Baiba.
Izstādē Raunas domes ēkā apskatāmas 42 Mirdzas gleznas, vēl 22 reprodukcijas redzamas Dabas galerijā. Savukārt visas simts gleznas apskatāmas albumā, kas nonāks Raunas muzeja krājumā.

“Diemžēl Raunā nav tik lielas izstāžu zāles, lai izliktu visas Mirdzas Cūbergas brīnišķīgās gleznas. Albums ar simts darbiem ir stāsts par Latvijas laukiem kādreiz. Tā ir kā vēstures liecība,” saka Raunas kultūras darba organizatore Linda Kručāne.

Raunas pašvaldības izpilddirektore Linda Zūdiņa uzsver, ka šī izstāde jāredz katram raunēnietim. Ne tikai tāpēc, ka var pazīt zināmas vietas, bet lai vecākā paaudze atcerētos bērnību, jaunākā – skatītos kā vēstures ainās. “Kur­zemniece parāda Vidzemi. Esam kļuvuši bagātāki. Gan ar stāstiem, kas ir gleznās, gan skaistā baudījumu,” saka Linda Zūdiņa, bet novada domes priekšsēdētāja Evija Zurģe ir gandarīta, ka raunēnieši ar savu talantu prot iepriecināt citus.

Mirdza Cūberga uzsver, ka “Veltījums Raunai Latvijas simtgadē” ir tas, ko viņa var pastāstīt mazmeitām par savu bērnību, Latviju tolaik. “Gleznās ir vēsturiskas vietas, kur tagad nav nekā. Tukšs lauks. Man acu priekšā ir aina, kāda tur bija pienotava, kādas dzirnavas. Gribējās, lai šī vieta vismaz saglabājas gleznā. Bērnībā redzētais jau neaizmirstas,” saka raunēniete Mirdza Cūberga.