Ziņas

Sabiedrība

Latvijas Neredzīgo biedrībai 90

Liela jubileja. Latvijas Neredzīgo biedrības Cēsu nodaļa sapulcējusies 90 gadu jubilejas svinībām.Foto: Monika Sproģe

Spītējot nelabvēlīgiem laikapstākļiem, aizvadītajā nedēļas nogalē Cēsīs, Maija parkā, pulcējās cilvēki ar redzes invaliditāti, lai Cēsu teritoriālās organizācijas izpildījumā atzīmētu Latvijas Neredzīgo biedrības 90 gadu jubileju. Pasākumā skanēja uzrunas, dziesmas, mūzika un tika izrādīts teatrāls uzvedums.

Latvijas Neredzīgo biedrība (LNB) ir vecākā un lielākā sabiedriskā labuma organizācija, kas apvieno cilvēkus ar redzes invaliditāti Latvijā. Biedrība tika dibināta jau 1926. gadā.

Lai arī drēgnums un lietus centās izpostīt lielās svinības, Cēsu organizācijas valdes priekšsēdētājas vietniece un projekta “Atver dvēseles acis” koordinatore Maija Rīvīte visa pasākuma garumā saglabāja možumu: “Noskaņojums nav mainījies, tas kā vienmēr ir optimistisks. Protams, būtu vēlējušies, lai spīdētu saulīte, bet šajā gadījumā lietus mūs neietekmē. Mēs gribam svinēt un svinam.”

Deviņdesmit gadi ir liels skaitlis ne vien cilvēka, bet arī organizācijas mūžā, tāpēc M. Rīvīte izjūt prieku par biedru aktivitāti: “Mēs ar katru gadu kļūstam arvien spriganāki, jo visu laiku nāk klāt, kā mēs sakām, jaunas asinis. Nemitīgi meklējam jaunas idejas, mums piepulcējas jauni atbalstītāji, tā kā nav laika domāt par faktu, ka organizācijai jau deviņdesmit. Nē! Mums ir tikai deviņdesmit.”

Neredzigie90 (5)

Uz sarīkojumu ieradās viesi no Rīgas, tostarp LNB Centrālās valdes priekšsēdētāja Svetlana Sproģe. Viņa atzina, ka organizācijas vēsture ir aizsākusies krietni sen, droši vien 1926. gadā dibinot šo biedrība, bija vienas domas un Padomju Savienības laikos bija citas, tāpat kā tagad brīvajā Latvijā ir atkal citas domas un cita situācija.
“Tomēr biedrība visos laikos attīstījusies, ja paskatāmies gan uz pagātni, gan uz nākotni, gan salīdzinām savu pieredzi ar citu valstu pieredzi, biedrība tikai iegūst, jo tā aug un gūst iedvesmu tālākai darbībai. Par cēsniekiem gribētu teikt, ka viņi ir ļoti darbīgi, apņem tikpat kā visu Vidzemi un uztur tradīcijas. Viņi ir aktīvi kultūras dzīvē, sniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, raksta projektus un piesaista finansējumu, lai īstenotu dažādas idejas, jo tikai ar valsts atbalstu nevaram iztikt. Par biedrību ir jāstāsta, tas nozīmē – jāsadarbojas gan ar pašvaldības iestādēm, gan ar citām organizācijām, gan uzņēmējiem. Jāstāsta sabiedrībai, ka arī cilvēki ar redzes invaliditāti grib un var aktīvi dzīvot, strādāt. Cēsu organizācijai gribētu novēlēt turpināt programmu vismaz tādā līmenī kā patlaban, kaut es zinu, ka būs daudz augstākā līmenī. Cēsu organizācija attīstās, ir jaunas, trakas, bet ļoti vajadzīgas idejas. Novēlu kuplināt biedru skaitu Vidzemes reģionā.”

Svinīgā gaisotnē S. Sproģe pasniedza atzinības rakstu Ingai Kravalei no LNB Cēsu teritoriālās organizācijas par ieguldīto darbu biedrības attīstībā un it īpaši Cēsu organizācijā. I. Kravale saņēma atzinību, jo ir aktīva un izdomas bagāta. Savas idejas I. Kravale īsteno, piesaistot līdzekļus no dažādiem avotiem, līdzdarbojoties pasākumu organizēšanā.

Pasākumā piedalījās arī Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs un Cēsu pašvaldības aģentūras “Sociālais dienests” direktore Iveta Sietiņsone. J. Rozenbergs organizācijas vadībai teica lielu paldies par ieguldīto darbu un nesavtību, palīdzot tiem, kuriem tas nepieciešams. Tāpat viņš izteica atzinību par biedrības aktivitāti.

Cēsnieks Leons Staris, kuram liktenis bija lēmis 2000. gadā kļūt par šīs organizācijas biedru, jubilejas svinībās atzina, ka viņam ir svarīgi, kas notiek biedrībā, jo LNB, viņaprāt, ir īpaša organizācija, domāta īpašiem cilvēkiem.

“Tie ir tie īpašie cilvēki, kas dzīvo savu īpatnējo dzīvi, it īpaši tie, kuriem pasaule ir tumsa. Es izglābos no šīs nelaimes. Dieviņš un ārsti palīdzēja. Ar saviem 10% atlikušas redzes varu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Ar patikšanu pildu tos pienākumus, kurus man biedrībā uztic. Esmu vadījis vienu, otru nodarbību neredzīgajiem. Pats Rīgā, rehabilitācijas centrā, mācījos staigāt ar balto spieķi, mācījos Braila rakstu, kuru, par laimi, man nav jālieto. Esmu daudz ko sapratis šo cilvēku dzīvē, piemēram, to, ka šie cilvēki, ja neredz ar acīm, redz ar sirdi, ar sajūtām. Ja ir mīļš pieskāriens, kāds laipns vārds, tas šos cilvēkus iedvesmo, un viņi dzīvo ļoti skaistu iekšējo dzīvi. Viņi ļoti labprāt piedalās pasākumos, arī tādās nodarbībās, kur vajadzīga redze. Viņi izpilda darbiņus, nebūdami redzīgi ar acīm, bet gan ar citām sajūtām. Šie cilvēki lieliski sajūt mūziku un to, kas attēlots gleznā. Man grūti saprast, kā cilvēki, kas piedzimuši ar šo dzīves nepilnību, redz sauli un krāsas, spēj “saredzēt” pasauli. Šī ir cilvēku grupa, kura, ja vien pasaule viņus neatstumj, spēj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. No šiem cilvēkiem nekad neesmu dzirdējis, ka viņi kādu aprunātu vai apskaustu. Viņi ir daudz labestīgāki, daudz tuvāk Dievam kā daži tie, kuri bieži apmeklē baznīcas,” sarunā atklāja L. Staris.