Ziņas

Sabiedrība

Latvijas mežu lielākais dzīvnieks

Foto: no “Druvas” arhīva

Gada dzīvnieka titulu ieguvis alnis (Alces alces), kura dzīvesveids un paradumi ir samērā labi izpētīti, taču vēl arvien turpinās nesamierināmais konflikts starp lielo izēdāju, jaunaudžu postītāju un meža kopējiem.

Latvijas lielākais dzīvnieks, kurš Eiropā ir arī otrs lielākais pēc sumbra, var pretendēt uz meža valdnieka statusu varenā auguma, spēka un bīstamības ziņā, izņemot faktu, ka Dabas māte nav piešķīrusi tādu cēlumu un iznesību, kāda ir staltbriedim. Jebkurā gadījumā alnis mūsu mežos vienmēr ir bijis pirmais, bet briedis ienācējs, kura ierašanos organizējis cilvēks. Interesanti, ka senatnē centās aļņus pieradināt, izmantot kā darba lopiņus, taču konstatēja, ka tie ir daudz neizturīgāki par zirgiem.

Mūsu pusē vistuvāk aļņus var apskatīt un ilgstoši novērot Lī­gatnes dabas takās, kur mīt vairākas aļņu paaudzes. Zvērkope Vel­ga Vītola iepazinusi savu aiz­bilsta­mo dzīvesveidu, ģimeniskās attiecības, bijusi klāt īpašos notikumos, un nācies pat slaukt alneni.

Aļņi ēd daudzveidīgu barību – koku un krūmu zariņus, lapiņas, brien dziļi dīķos un ezeros pēc ūdensaugiem un pat nirst pēc tiem, reizēm iemaldās arī dārzos un kāpostu laukos. Latvijā nav konstatēti tādi gadījumi, taču ziemeļvalstīs, kur aļņi rudenī
pārēdušies bojātus ābolus, tie mēdz uzvesties kā iereibuši.

Biologs Vilnis Skuja aļņus daudz pētījis un fotografējis Slīteres mežos: “Pieauguša alņu buļļa svars var sasniegt 400 kilogramus, mērot līdz skaustam – stāvs divus metrus augsts, ķermeņa garums līdz trim metriem, mātīte augumā mazāka. Ziemā, kad ragi nomesti, pa gabalu dzimumus nevar atšķirt. Pēc žuburiem vecumu nevar noteikt, taču ragu kvalitāte norāda veselības stāvokli un genofonda kvalitāti. Jo lielāks un spēcīgāks dzīvnieks, jo ātrāk izaug ragi un ātrāk, apmēram novembrī, tiek nomesti. Varenākie žuburi veidojas 12-13 gadu vecumā. Ragi ir turnīra ierocis, tie nav uzbrukumam, bet vajadzīgi, lai noskaidrotu, kurš stiprāks. Savukārt uzbrukumam tiek izmantotas priekškājas, kas ir garākas, to spēriens, piemēram, vilkam var būt nāvējošs. Interesanta ir aļņa bārda – amizanta ādas kroka bez dziedzeriem, raksturīga abiem dzimumiem, taču zinātnieki vēl pagaidām nav atklājuši šī veidojuma iemeslu.

Vilnis Skuja iesaka no mežā pamanītajiem aļņiem izvairīties – atkāpties un doties projām. Šie dzīvnieki cilvēkiem neuzbrūk, Latvijā neviens nāves gadījums nav bijis, taču tajā laikā, kad alnenei ir mazulis, tā var likt trūkties. Arī riesta laikā aļņu bullis sliktās redzes dēļ cilvēku var uztvert kā pretinieku.

Pēc uzskaites datiem Latvijas mežos mīt ap 21 tūksti aļņu, un jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem to skaitam ir tendence pieaugt. Jānis Ozoliņš, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” pētnieks, analizējis pārnadžu postījumus mežā: “Alnis ir ieinteresēts, lai mežs būtu viņam aizsniedzamā augstumā, tāpēc jaunie kociņi tiek ne tikai apgrauzti, bet arī nolauzti. Tiek bojātas 30-40 gadus vecas egles, kam pavasaros nograuzta miza. Pieaudzis dzīvnieks vasaras sezonā apēd aptuveni 20 līdz 30 kilogramu barības diennaktī, bet ziemā 15 līdz 20 kilogramu, līdz ar to pastāv ilgstošs konflikts starp mežsaimniekiem, jaunaudzēm un aļņiem. “Silavas” pētījumos veikts monitorings aptuveni 600 jaunaudzēs un tām blakus esošās teritorijās ar mērķi noteikt, kā dzīvnieku postījumi ietekmē jaun­audžu attīstību ilg­ter­mi­ņā.”