Otrajos Ziemassvētkos ik gadu televīzijā skatāms raidījums “Latvijas lepnums”, kurā tiek īpaši atzīmēti tie, kuri dara vairāk, nekā kāds no viņiem to varētu prasīt vai sagaidīt. Šogad raidījums TV3 ēterā bija jau 17. gadu, bet, kā jau visi šī gada nogales sumināšanas pasākumi, arī šis notika citādi, ne tā kā iepriekšējos gados. Nebija svinīgās ceremonijas ar slaveno sarkano paklāju, pa kuru laureāti dodas pēc balvas, bet būtība palika nemainīga – stilizētās zelta ābeles saņēma tie desmit Latvijas ļaudis, kurus ieteikuši līdzcilvēki, īpaši novērtējot viņu devumu. Kopumā apbalvojumam ieteikts aptuveni pusotrs simts cilvēku, no kuriem tika izraudzīti šī gada “Latvijas lepnumi”.

Nominācijā “Skolotājs” balvu saņēma Juris Stīpnieks. TV3 pārraides pieteikumā norāda, ka viņš “neatlaidīgi un nesavtīgi cīnījies, lai bērniem ir iespēja sportot un realizēt savu potenciālu, iedvesmojot, uzmundrinot, uzklausot, pamācot, samīļojot, atbalstot un vienkārši mīlot, kas ir pats svarīgākais”.

Svi­nīgā balvas pasniegšana notika Cēsīs, Izstāžu namā, klāt esot tikai ģimenei un televīzijas pārstāvjiem.

J.Stīpnieks visus darba gadus bijis sporta skolotājs un biatlona treneris. Tieši bijušie audzēkņi viņu ieteikuši šim apbalvojumam. Laureāts neslēpj, ka tas bijis pamatīgs un, protams, patīkams pārsteigums, kad no televīzijas piezvanīts un pateikts, ka braukšot pie viņa, lai uzfilmētu sižetu noslēguma ceremonijai. Skolotājs arī atzīst, ka ļoti patīkami saņemt šādu novērtējumu no sporta skolas bijušajiem audzēkņiem, ar kuriem joprojām tiek uzturēti kontakti. Juris seko līdzi viņu gaitām, sportiskajiem sasniegumiem.

Filmēšana pārraidei notika gan slēpošanas – biatlona bāzē, kur ritēja J. Stīpnieka dienas, ievadot audzēkņus biatlonā, gan Jāņmuižas lauksaimniecības skolas stadionā un sporta zālē, kur nostrādāti 20 gadi. Tika atvērtas jau gadiem slēgtās sporta zāles durvis. J.Stīpnieks atzīst, ka tas rosinājis uz jaukām atmiņām par laiku, kad tur darbojies ar audzēkņiem. Strādājis arī Liepā, Skangaļu internātskolā, kur iedvesmojis dzīves un vecāku novārtā atstātos bērnus un bijis tiem ne tikai sporta skolotājs, bet arī kā tētis, draugs un psihologs vienā personā.

J.Stīpnieks bijis arī pirmais treneris Latvijas šī brīža labākajai biatlonistei Baibai Bendikai. Viņa norāda, ka ir ļoti svarīgi, lai bērnībā, kad tiek sperti pirmie soļi sportā, būtu labs treneris (draugs), lai bērns uz treniņiem ietu ar prieku. Audzēkņi sevi joprojām sauc par “JSDream­Team” jeb Jura Stīpnieka sapņu komandu un īpaši atzīmē trenera prasmi sadarboties ar audzēkņiem.

“Kamēr citi treniņos “šmaucās” un stāvēja aplī, “mūsējie” vienmēr izpildīja uzdoto, jo nekas nebija “uzspiests”,” piebilst B. Bendika.

Jau esam rakstījuši, ka treneris bērniem pirmo treniņnometni sarīkoja 2002.gadā, kad izsludināja “Jauno talantu programmu”. Tika izveidota 23 bērnu grupa, visi no tolaik esošā Cēsu rajona pagastiem, pilsētnieku nebija, treneris J. Stīpnieks sāka ar viņiem darboties. Viņš atceras: “Toreiz apbraukāju lauku skolas, tikos ar sporta skolotājiem, viņi ieteica bērnus, kas pelnījuši būt šajā programmā. Sa­tikos ar skolēniem, parunājām, tā grupa tika nokomplektēta. Man ir intuīcija, es jūtu, kurš būs sportists. Visi 23 bija talantīgi, Baiba viņu vidū – sīkākā, žiperīgākā -, toties sasniegusi vislielākos panākumus.”
Arī pārējie audzēkņi no sporta nav pazuduši, vien neturpināja tādā līmenī. “Visiem viņiem iekšā bija tā dzirkstelīte,” saka treneris. “Pat ja nav lielu starptautisku panākumu, ir prieks, ka palikuši sportā un mani joprojām atceras. Labprāt parunājas, informē, ja kaut kas labs paveikts.”

J. Stīpnieks atzīst, ka trenerim viss jāatdod sportam, audzēkņiem, pārējo noliekot malā, vien tad var cerēt uz rezultātu. Sva­rīgākais ir ieinteresēt, jo bērni gatavi visu ņemt pretī.
Atzinību un prieku par J.Stīpniekam piešķirto balvu pau­dis arī Latvijas Slēpošanas federācijas ģenerālsekretārs Ag­ris Raugulis: “Arī mani Juris iedvesmoja, bija gan fizkultūras skolotājs, gan pirmais treneris un nostiprināja mīlestību pret slēpošanu. Viss, ko audzēkņi par viņu sižetā saka, tā arī bija. Es, pilnīgs zaļais, tikko biju atnācis no dziļiem laukiem, man patika Jura taisnīgums, sapratne un atbalsts. Toreiz iesācējiem deva kopīgās lietošanas koka slēpes, labāks inventārs bija jānopelna ar cītīgu nākšanu uz treniņiem, rezultātu. Atceros, kā priecājos par pirmajām plastmasas slēpēm, ko Juris izsniedza. Un tā slēpju noliktavā valdošā slēpju darvas īpašā smarža joprojām sajūtama.”