Ziņas

Sabiedrība

Laimes lācis

Ilzīte divu mēnešu vecumā.Foto: no albuma

Drīz, 11.janvārī, slavens lācis svinēs dzimšanas dienu. Tas nebūtu noticis, ja lācenītes Ilzītes dzīves ceļā negadītos Velga Vītola, talantīgā
audžumamma, kura līdz tam jau bija paspējusi izaudzināt daudzus meža zvēru mazuļus. Viņa uzņēmās vēl vienu
pārbaudījumu – eksperimentu, kāds līdz šim ne Latvijā, ne kaimiņvalstīs nebija veikts.

Tagad lācene Ilzīte ir Līgatnes dabas taku “brends” un savā mūžā piesaistījusi “darba devējiem” tik daudz publikas un atpazīstamības, kā nav spējis neviens cits dzīvnieks vai notikums. Taču 2001.gada 11.janvārī tikai mežs un daži cilvēki zināja, ka piedzimis noslēpums. Pagaidām vēl mazs, uz plaukstas turams un nevarīgs. Lāčubērns. Tajā dienā sniga, nebija pārāk auksts, mazulīte pasaulei sevi pieteica ar skaļu brēkšanu. Pārējo lāču iztraucēta no divvientulības ar bērnu, lācene Made migā neatgriezās. No tā brīža visas rūpes par Ilzītes audzināšanu uzņēmās zvērkope Velga Vītola.

Velga atceras tā laika notikumus: “Es nekad neesmu gribējusi kaut ko pierādīt. Tas nav man raksturīgi. Mans atskaites punkts – būt godīgai pret savu iekšējo “es”. Nekad pati neesmu nesusi mājās no meža savvaļas dzīvnieku mazuļus, bet savā darbā bija nācies būt par audžumammu daudziem dažādu sugu zvēru bērniem, un labi zināju, ko tas nozīmē. Tā vismaz man tobrīd likās. Toreiz… Biju nesen šķīrusies, palikusi viena ar diviem bērniem, un man laikam vēl vajadzēja lāci. Tas ir smieklīgi, ja uz to paskatās no gadu attāluma. Es tobrīd nedomāju, ka lācēns izdzīvos. Lūdzu atļauju Gaujas nacionālā parka direktoram Jānim Strautniekam un dabas taku vadītājam Jānim Andrušaitim, bez viņu akcepta nebūtu rīkojusies. Labi sapratu, ka pati nevaru uzņemties pilnu atbildību par lācēna nākotni.”

Pirms tam bija izaudzināti gan zaķēni, gan stirnēni, lapsēni un jenotsunēni. Tomēr viņa nebija gatava tam, ka emocionāli tik ļoti pieķersies: “Tas nav ar prātu aptverams. Mēģināju rast atbildi, kāpēc? Vēlāk sapratu, ka tik milzīgu atkarību no manis kā mammas neviens cits zvēru mazulis nebija izrādījis. Un Ilzīte burtiski kļuva kā mans trešais bērns,” atceras Velga.

Pirmajās dienās, nesaņemot īstās mammas pienu un rūpes, mazā lācenīte pārdzīvoja smagu veselības krīzi – būt vai nebūt. Arī vēlāk gājis visādi, taču Velga, kura kopš tā laika iemantoja titulu “Lāču mamma”, baroja, kopa un no jauna “izgudroja velosipēdu”. Kaut arī konsultēja un padomus deva visi, kam darbs saistīts ar dzīvniekiem, tomēr Latvijā iepriekš nekas līdzīgs nebija izdevies. Daudz palīdzēja Rīgas zoodārza zvērkope Aļona, kura bija strādājusi ar lauvām, tīģeriem un lāčiem.”

Pirmajā dzīves gadiņā cilvēkbērni tiek fotografēti katru nedēļu, vecāki raksta dienasgrāmatu. Arī Ilzītes attīstību Velga iemūžinājusi piezīmēs un bezgala daudzās amizantās fotogrāfijās, tapusi grāmatiņa “Ilzīte. Lācenītes memuāri”.

“Saruna par Ilzīti neaprobežojas tikai ar lāci,” stāsta Velga Vītola, “daudz no tā ir grāmatā “Zvēri un cilvēki”, ko sarakstījusi Biruta Eglīte. Grāmata gan sākumā bija iecerēta tikai kā stāsts par Līgatnes lāčiem. Man toreiz, pirms sešiem gadiem, nebija, ko zaudēt, stāstīju visu, jo biju atlaista no darba, lāču puikas bija aizvesti uz “Mežavairogiem”, Zooloģiskā dārza patversmi, bet vadība lēma, ka, iespējams, Līgatnes dabas takās vairs neturēs plēsīgos zvērus, arī Ilzīti. No sešiem lāčiem, kas Līgatnē kādreiz bijuši, iežogojumā dzīvoja vairs tikai Ilzīte. Vispār esmu uzaudzinājusi divus lācēnus. Bija arī Līzīte, kuru neviens vairs neatceras.”

“Savvaļā lācim, kam jau tik daudz gadu, dabā nav mammas. Bioloģiski viņš nav bara dzīvnieks kā, piemēram, vilks. Tā saglabāt attiecības, tādu attieksmes izrādīšanu, ko Ilzīte man izrāda, augstu vērtēju. Man gandrīz vienmēr līdzi ir našķītis, es Ilzīti uzcienāju. Visām jakām kabatas pilnas ar riekstiem, pat putni to zina un man seko. Kad neesam ar Ilzīti tikušās divas dienas, pasniedzu sauju caur režģi, Ilzīte vispirms laiza manu roku un tikai pēc tam paņem riekstus, vispirms vienmēr ir buča mammai.”

Nekorekti jautāt Lāču mammai, cik ilgi lācis nebrīvē var nodzīvot. Dažādos avotos minēti 20-25 gadi līdz maksimālajiem 40 gadiem. Igauņu speciālisti uzskata, ja ķepainis neguļ ziemas miegu, mūžs saīsinās uz pusi. Arī Ilzīte ziemā ir gana rosīga un nesnauž, tātad, salīdzinot ar cilvēka mūžu, ir jau tuvu pensijai. Cik liktenis būs atmērījis, to nezina neviens, jo lācenīte ir “mākslīgi barots bērns”. Velga Vītola precizē: “Mēs neviens nezinām, vai rīt būsim, vai pēc stundas būsim. Es uz to skatos citādi. Mežacūkas nodzīvoja 17 gadus, Ilzītes tēvam Mikum un onkulim Puikam būs 24 gadi.”

Lai kā ir gājis,Velga atminas tikai labo un uzskata, ka ir iespējams pamazām mainīt sabiedrības attieksmi, parādot publiski savu mīlestību pret dzīvniekiem: “Tādi signāli aiziet daudz tālāk nekā “dūres sišana uz galda” vai kāda dzīvnieka nošaušana, ja varēja rīkoties citādi. Es vēlos parādīt, ka attiecības ar dabu, ar augu un dzīvnieku valsti var veidot citādi. Ja spētu sabiedrību padarīt iecietīgāku, spētu iemācīt cienīt dabu – ja tas izdotos, tad mans mūžs nav veltīgi nodzīvots!”