Ziņas

Redzeslokā

Lai rezervētu galdiņu, lūgums zvanīt

Gaujas krastā. Valmieras vecpilsētā pagājušo laiku mūri un starp tiem namiņš, kura skurstenis arī ārkārtējās situācijas laikā nebeidz kūpēt. Foto: Arita Lejiņa

Virsrakstā liktais aicinājums, protams, šai rudenī nav izpildāms. Ārkārtējā situācija, kas izsludināta visā valstī, to liedz. Taču ārkārtējā situācija nav uzņēmējiem liegusi sagatavot ēdienu un to pārdot līdzņemšanai. Turklāt, ja tā ir pica – sagriezta šķēlītēs -, tad arī decembrī parkā uz soliņa ēdienu var notiesāt, kamēr ēdamais karsts.

Vai tā patiešām notiek? Studentu pilsētā Valmierā to šo­brīd nejūt, taču jūtama pusaudžu klātbūtne. Viena no viņu pieturām pastaigā gar Gauju ir namiņš, kas iespiedies kopējā rindā ar seno pilsdrupu mūri, tā logos deg uguntiņas, kamēr lejā pie Gaujas krasta Valmieras Mūzikas skolas nama lielie logi ir tumši.

“Mums ik dienu zvana, sākot no jauniešiem, beidzot ar ģimenēm ar bērniņiem,” saka Jānis no Žentiņu dzimtas, kura vecpilsētā uztur nelielu picēriju. “Mēs gatavojam siltu ēdienu ik dienu. Valmierā to daudzi ir ievērojuši, tāpat kā to, ka katra lieta, kas šai namiņā, ir pašu čubināta.” Pi­cērijas namiņš ir tik mazs, ka ārkārtas apstākļi nepieļauj tajā uzgaidīt picas pagatavošanu. “Pa­galma terasē izlikām tā saukto “cūku lampu”, lai tiem, kas atnākuši pēc ēdiena un tas mazliet jāuzgaida, līdz tiks izņemts no krāsns, var pastāvēt un pasildīties.”

Kur tāda uzņēmība – uzturēt ēdināšanas, lai arī mazu un ar nelielu apgrozījumu, tomēr – uzņēmumu. “Šobrīd, vīrusa ierobežošanas laikā, jau nepelnām, lai to varētu saukt par uzņēmējdarbību, bet darbojamies, un tāpēc picērija zaudējumus nav nesusi,” saka Jānis Žentiņš, piebilstot, ka netālu no Valmieras, Beverīnas novadā, viņa vecāku izveidotais daudz lielākais ēdināšanas uzņēmums, kurš parasti uzņemtu tūristu grupas, gan nepiedzīvo priecīgas dienas.

“Mēs komunicējam ar savu auditoriju,” saka jaunais cilvēks, kura atbildībā ir ģimenes nelielais uzņēmums pilsētā. Sarunas vidū Jānis pielec kājās, jo izdzirdējis, ka iebraucis malkas vedējs. “Pie­dodiet, bet man jāiet tam pretī,” saka Jānis Žentiņš. Pēc spēja trokšņa saprotams, ka gaidītā malkas krava ir saņemta, nu tā arī būs krāmējama. Izrādās, no Itālijā redzētā latvieši ietekmējušies ne pa jokam un picas gatavo malkas krāsnī. Par to arī nebūtu jābrīnās, ja reiz uzņēmējdarbībā pieņemts izaicinājums vecpilsētā gatavot ēdienu, kā tas darīts pirms gadsimtiem šo veco mūru pakājē, ar malku nodrošinot siltumu.

Tomēr decembra gaiss nav ne tuvu tik tīkams, lai kāds gribētu gaidīt picu izcepamies. Tāpēc cepējs valmieriešiem, kas atnākuši pēc silta ēdiena, iepriekš nepieteikušies, nosauc stundas intervālā pāris pulksteņa laikus un atļauj netīši atnākušajiem izraudzīties, kad saņems svaigi ceptu picu.

Šai vecpilsētas namiņā centralizētas apkures nav, centrāli nav nodrošināta arī labi strādājoša kanalizācija. Jānis Žentiņš cer, ka vecajam namiņam, kuru uzņēmējs nomā no pašvaldības, varētu ierīkot mūsdienīgas komunikācijas, līdzās notiek pamatīgi būvdarbi, pašvaldības apmeklētāju centra būvniecība. “Ar pašvaldības pieņemto būvnieku sazinos cerībā, ka pie namiņa, kuru īrējam, arī pienāks komunikācijas, bet mums tik atbild citu. Tā arī nav saprotams ,vai šai ēkai tās izbūvēs vai neizbūvēs,” nopūšas mājiņas īrnieks, negribot vēl noticēt, ka pašvaldība vecpilsētas daļā mazu picēriju vai kafejnīcu gribētu redzēt, bet apakšzemes tīklu modernizēšanā šo ēku tā arī neiekļaus. “Ai, kā te, vecpilsētas daļā,viss smird brīdī, kad atbrauc izsūknēt kanalizācijas bedri,” par Valmieras muzeja pagalmu domājot, nopūšas uzņēmējs. “Bet to taču pašvaldība varētu sakārtot, lai ik mēnesi nebūtu tā jādara!” izsaucas uzņēmējs, gan paliekot bez atbildes.

Tātad ne tikai ārkārtējā situācija valstī var pamaisīt nodomus uzņēmējdarbības veicināšanā. Ir jau arī daudzi citi ikdienišķāki iemesli. Tomēr mazās picērijas turētāji sprieduši – lai nu kā, bet viņu izvēle ienākt vecpilsētas kvartāliņā nav bijusi tā sliktākā izvēle Valmierā. Vismaz vasarā tas izjusts no tiesas. “Tāpat jau igaunīši līdz mums atnāk. Šovasar mūsu klientu vidū bija pat ventspilnieki. Atbraukuši tik tālu, tad jau arī meklē ko jaunu. Mēs esam pateicīgi iepriekš pabijušiem klientiem. Tieši viņi paziņām ieteic, ka, apciemojot Valmieru, jānogaršo malkas krāsnī cepta pica.”
Tikai laiks rādīs nākotnes ainu, cik no mazajiem uzņēmējiem pārlaidīs ārkārtējās situācijas izvirzītos ierobežojumus. Taču Jānis Žentiņš ar savu stāju, ar attieksmi pret izraudzīto darbu sarunu biedriem sūta nepāprotamu impulsu – valmierietis nepadosies. Viņā jūtams optimisms un cīnītāja gars. Rodas jautājums – kur Valmierā to būtu ieguvis? At­bilde ir negaidīta – BMX trasē. “Ar Māri Štrombergu esam vien­audži. Abi kopā trenējāmies, abiem pavērās iespēja doties Latvijas komandā uz Olimpis­kajām spēlēm. Mani togad apstādināja pēkšņa trauma… Kas bijis, bijis.”