Aizvadītās nedēļas nogalē Vecpiebalgas pagasta “Mazalaukstu” māju pagalmā ciemojies lācis. Saimnieki Lilita Plūme un Valdis Naglis ko tādu piedzīvoja pirmoreiz. Valdis rāda pļaviņu turpat lejpus mājas uz Alauksta pusi, tur gadiem atradusies drava.

“Kad stropu apgāž, tas sadalās. Medus kāres ir zemē. Lācis tās ar kājām stampājis, plēsis,” stāsta Lilita. Viņa uzsver, ka no rīta tas bijis pamatīgs pārsteigums, jo tā izpostītu stropu nebija redzējuši. “Mazalaukstu” saimnieki par notikušo deva ziņu gan lauku konsultantei Benitai Zvejniecei, gan pazīstamajam biteniekam Aivaram Radziņam.

“Nešaubos, ka tas bijis lācis,” saka A. Radziņš un piebilst, ka Vecpiebalgas pusē ķepaiņi nav retums. Savulaik tie papostījuši dravas Kaives pusē, pie Zobola ezera, turpat kaimiņos Liedē un Liezērē. “Tagad ir tik sauss, ka lāča pēdas nevarēja sazīmēt. Mani pārsteidza, ka uz stropiem nebija skrāpējumu, jo lācis taču izlaiž nagus. Bet arī tā var būt. Lācis bijis drosmīgs, ka gāja pēc medus tik tuvu mājām un ezera krastā,” pārdomās dalās pieredzējušais bitenieks. Viņš atklāj, ka pašam saimes ir ganībās, kur netālu pirms trim gadiem medniekiem barotavu bija izpostījis lācis. “Satraukums, protams, ir, jo lācis dravā un Piebalgas pusē nav pārsteigums,” uzsver vecpiebaldzēns. Aivars atklāj, ka vairākkārt jautājis tūristiem no Somijas, Igaunijas, kā pasargāt dravas no lāčiem. “Viņi ieteica vismaz reizi mēnesī draudzēties ar frizieri un nogrieztos matus izkaisīt pie dravas. To darījis neesmu. Bet pie mums jau neviens lācis nedzīvo, tie ir tikai caurstaigātāji,” stāsta biškopis un atzīst, ka parasti gan lāči dravās ciemojas ogu laikā, bet arī pie dravnieka Liedes pusē pabijis tieši pavasarī.

Mednieku un makšķernieku kluba “Vecpiebalga” vadītājs Gun­tars Šļaukstiņš atzīst, ka pēdējos gados Piebalgas pusē lāči iemaldās regulāri.
“Lācis dienā veic lielus attālumus. Šodien ir Piebalgā, rīt jau Igaunijā. Tiek uzskatīts, ka Latvijā lāči nedzīvo, visi ir caurstaigātāji. Cits garām ejot atstājis pēdas, cits kaut ko pa­postījis. Taču neviens lāci nav redzējis. Kāds gan stāstīja, ka pie Jaunpiebalgas robežas skrējis pa pļavu, vai tas tiešām bija lācis, skaidri nav zināms,” pastāsta mednieku kolektīva vadītājs un atgādina, ka nav arī dzirdēts, ka lācis atgrieztos tur, kur reiz dabūjis medu.

Lilita un Valdis atceras, kā stāvējuši un brīnījušies pie sapostītā stropa. “Zemē bija bišu kamols, saime sildīja māti. Paņēmām, ielikām stropā. Nākamajā dienā skatījos, māte bija dzīva, klāt pielikām bites no citas saimes. Redzēs, cik māte stipra,” pastāsta Lilita.

Nākamajā dienā bitenieki stropus no ganībām pie mājas ezera krastā aizveda citur. “Ja nu tomēr atgriežas,” nosaka Valdis.
Lilita un Valdis atzīst, ka bites pārziemojušas labi, arī saulainais, siltais un agrais, ziedošais pavasaris tām patīk. “Tādi pāsteigumi pie mums gadās,” nosaka saimnieki.