Ziņas

Sabiedrība

Labs meistars būs vienmēr pieprasīts

Darbnīcā. Jau pirmajos kursos pasniedzēji audzēkņiem cenšas parādīt, ko nozīmē profesija un jauniešiem pašiem pārbaudīt, vai darbs, ko kādreiz darīs, būs atbilstošs interesēm.Foto: no “Druvas” arhīva

Profesijas izvēle ir ļoti būtiska ikvienam, jo tajā būs jāpavada liela dzīves daļa. Šobrīd notiek dokumentu iesniegšana augstskolās, vidusskolās, arī profesionālajās izglītības iestādēs, un jauniešiem jāizdara pareizā izvēle. Pēdējos gados arvien vairāk runā, ka pareizāka izvēle būtu stāties profesionālajā skolā, kur var iegūt gan vidējo izglītību, gan profesiju.

Tāpēc nedaudz ielūkosimies sarunu festivāla “Lampa” diskusijā “Vai profesionālā izglītība izveido profesionāļus?”, ko rīkoja Izglītības un zinātnes ministrija. Viens no apspriestajiem jautājumiem bija, vai profesionālās skolas iedod to pašu zināšanu bāzi, ko vidusskolas, klāt vēl prasmi, iemaņas kādā profesijā, vai tomēr nākas kaut ko upurēt no vispārējās izglītības?

Viens no diskusijas dalībniekiem, Cēsu Tehnoloģiju un Di­zaina vidusskolas audzēknis Andris Vanags atzina, ka jau pamatskolā apņēmies mācīties profesionālajā skolā, jo jutis aicinājumu apgūt kaut ko vairāk, kaut ko praktisku, ne tikai sēdēt skolas solā, kā tas būtu vidusskolā.
Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikuma direktores vietniece praktisko mācību darbā Dana Baltuseviča skaidroja, ka atbilstoši likumdošanai profesionālajā skolā vispārējā izglītība māca to pašu, ko vidusskolā, jo gala eksāmeni visiem vienādi: “Protams, mēs iedodam arī profesionālo izglītību, profesionālās prasmes. Ceram, ka arī mīlestību pret profesiju, kurā jaunietis ieguvis izglītību. Jau pirmajos kursos cenšamies audzēkņiem parādīt, ko nozīmē profesija, sūtot praksē, lai viņi saprastu, vai izvēlētā profesija tiešām patīk, lai pārbauda, vai sapnis sakrīt ar realitāti. Tie, kuri nonāk līdz trešajam, ceturtajam kursam, ir sapratuši, ka viņiem tas patīk, un tad jau darba devējiem viņi jāieinteresē ar savu piedāvājumu, jo jauniešiem ir ļoti plašas mobilitātes iespējas.”

Šādu nepieciešamību akcentēja arī Latvijas Darba devēju konfederācijas projektu vadītāja Jolanta Vjakse, norādot, ka pieredze, kas gūta prakses laikā, ļauj jaunietim laikus saprast un, ja vajag, mainīt izvēli, netērējot laiku, vecāku un arī valsts naudu, mācoties profesijā, kas nepatīk, kurā viņš arī neturpinās strādāt. Arī darba devēji to atbalstot, jo viņiem vajag labus meistarus, kuri grib strādāt un prot savu amatu.

Runājot par to, ko nozīmē būt labam meistaram, Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas radošais direktors mākslas un dizaina jomā Ivars Pipils – Matisons, norādīja, ka meistars ir cilvēks ar vēlmi darīt: “Nav pat svarīgi, tieši ko darīt, galvenais, vēlēties darīt un darīt no sirds. Viņam, protams, nepieciešamas praktiskās zināšanas, lai izdarītu to, kas iecerēts, kā arī teorētiskās zināšanas par nozari, kurā vēlas darboties. Būtiskākais, ka darbs un ikdiena jāpavada ar prieku un jābūt priekam par paveikto.”

Tika daudz runāts par stereotipiem, ka mācīties profesionālajās skolās izvēlas jaunieši, kuriem nav labi veicies pamatskolā, ka arodskolas asociējas ar zemāku prestižu, lai gan patiesībā vajadzētu būt otrādi.

D. Baltuseviča uzsvēra, ka profesionālajā izglītībā mācīties ir grūtāk, sarežģītāk un darbietilpīgāk, jo jāiemācās gan profesija, gan jāapgūst vispārizglītojošie priekšmeti: “Jāatzīst, ka ir jaunieši, kuri nav interesanti vidusskolām, tās cīnās par audzēkņiem, kuriem varētu būt labas sekmes, uz to dzen skolu reitings, kurā svarīgi būt iespējami augstāk. Nav jau tā, ka tiem, kuriem vērtējums sliktāks, saka, ka viņi nav vēlami, bet tiek runāts ar tiem, kuri mācās labi, stāstot, ka vidusskolas izglītība dos lielākas iespējas nākotnē. Tas ir otrs stereotips, ka mācības vidusskolā dod lielāku priekšrocību, stājoties augstskolā. Tam negribu piekrist, jo jauniešiem, kuri beiguši profesionālās izglītības iestādes un vēlas tupināt izglītoties savā nozarē, ir vieglāk iestāties augstskolā, viņi tām ir interesantāki, jo ir jau iedots pamats.”

Arī I. Pipils – Matisons atzina, ka nākas saskarties ar šo stereotipu: “Ir daļa jauniešu, kuri domā, ka aizies uz profskolu, tur būs vieglāk, taču realitātē tā nav. Teikšu, ka mācības profesionālajā skolā patiesībā ir interesantākas. Tas ir sava veida dzīvesveids, jaunieši paliek skolā līdz vakaram, strādā pie saviem darbiem, viņiem ir interesanti.”

Diskusijas dalībnieki norādīja, ka profesionālā izglītība ir mainījusies, kļuvusi daudz modernāka, ar plašākām iespējām. Skolas var lepoties ar modernu tehnisko bāzi, mācības kļuvušas daudz praktiskākas nekā kādreiz, kad profesiju apguva vairāk teorētiski.

“Strādājot par pasniedzēju, saprotu, ka vienīgais veids, kā ļaut un likt iemācīties to, kas jāiemācās, ir darīt to caur praksi. Ne tikai uzņēmumā, bet arī piesaistot uzņēmējus un pildot uzdevumus skolā kopā ar meistaru. Tieši meistars var iedvesmot jaunieti, ja uzdevumam ir reāls segums, ir reāls pasūtītājs, ar kuru var komunicēt, saņemt arī kritiku,” teica I. Pipils – Matisons.

Ļoti labu atbildi uz jautājumu, kā nosūtīt jauniešiem, viņu vecākiem ziņu, ka profesionālajās skolās ir vērts mācīties, sniedza J. Vjakse: “Daudz vairāk jāstāsta, ka labs meistars ar profesionālo vidējo izglītību, ar labām digitālām prasmēm Latvijā darba tirgū var labi nopelnīt un ir ļoti pieprasīts. Taču būtu arī svarīgi no pašas mazotnes sākt stāstīt par karjeras iespējam, lai bērnos iesakņojas apziņa, ka iemācīties profesiju ir pareizais solis.”