Ziņas

Sabiedrība

Labdarība – palīdzība krīzē, ne ikdienas risinājums

Brīvprātīgās. Mirdza Siminaite (sēž pirmajā rindā no kreisās), Margarita Zaitseva, Ieva Vībante (otrajā rindā no kreisās), Benita Millere un Gunta Romanovska regulāri palīdz labdarības noliktavā, lai ikviens, kuram tas nepieciešams, atrastu sev vajadzīgo.Foto: Iveta Rozentāle

Labdarības biedrība “Be the light” divas reizes nedēļā ver noliktavas durvis Cēsīs, Raiņa ielā, lai tie, kuriem klājas grūtāk, atrastu sev nepieciešamo – drēbes, apavus, kā arī, ja kāds ziedojis pārtiku, saņemtu to. Palīdzību te sniedz kā vietējiem, tā ukraiņiem, to var saņemt ikviens.

Brīvprātīgie dod un gūst

Parasti dienā, kad labdarības vieta atvērta, atnāk ap 50 cilvēku, bet ir reizes, kad simts, pusotra simta apmeklētāju, no kuriem daudzi pie noliktavas gaida vēl pirms tās atvēršanas. Ir cilvēki, kas palīdzību izmanto reti, pat vienu reizi, bet ir arī regulāri nācēji, turklāt ne tikai meklē sev nepieciešamo, bet arī izmanto iespēju satikt citus, parunāties.

Labdarības noliktava būs atvērta līdz marta beigām, kad šī vieta biedrībai jāatbrīvo, jo telpas, kā ierasts, tiks izmantotas mākslas izstādes ierīkošanai. “Druva”, ieskatoties noliktavas telpās, redzēja, cik rūpīgi un pārskatāmi viss sakārtots, lai būtu ērti atrodams. To nodrošina brīvprātīgie, no kuriem lielākā daļa palīdz regulāri. Brīvprātīgā Ieva Vībante teic, ka tagad,vēsajā laikā, visvairāk palīdzības meklētāji lūkojas pēc ziemas drēbēm, cimdiem, šallēm, zeķēm, kombinzoniem, apaviem, arī segām.

Pensionēta skolotāja Mirdza Siminaite, kas darbojas kā brīvprātīgā, reģistrē palīdzības saņēmējus. Viņa noliktavā ir katru reizi, kad tā atvērta, kaut pašai pavisam nesen bija veselības problēmas, veikta operācija: “Gribu te atnākt, jo mājās vienai nepatīk. Te satieku tik labus cilvēkus! Tā seniore atnāk un uzdāvina man cimdus, bet ukrainiete atnes siltu dzērienu, lai, noliktavā esot, ir siltāk. Un mēs paši, vietējie, jūtamies te tik mīļi un jauki kā ģimenē. Man te ļoti patīk, vēlos palīdzēt, un man gribas darboties. Un tie, kas grib, vienmēr atradīs, ko darīt. Vēl darbojos pensionāru biedrībā, man patīk doties arī garās pastaigās ārā, svaigā gaisā.”

Ukrainiete Margarita Zaitseva pati sākumā bija palīdzības saņēmēja un atzīst, ka darbošanās šeit šķitusi viegla un vienkārša, bet, kad izlēmusi iesaistīties, sapratusi, cik liels darbs jāpieliek, lai citiem būtu iespēja atnākt un paņemt sev vajadzīgo: “Cenšamies, lai te viss ir kārtīgi, lai katrai lietai ir sava vieta un ir viegli atrast. Cenšos noliktavā būt katru reizi, palīdzot citiem, palīdzu arī pati sev, jo varu šeit sakārtot domas, psiholoģiski ir vieglāk, kad redzu, ka esmu daļa no lielāka procesa. Komanda man ļoti daudz nozīmē, šeit ir brīnišķīgi cilvēki.” Ikdienā ukrainiete ir kopā ar bērniem, vienam ir gads, otram pieci gadi. “Būtībā esmu mamma dekrēta atvaļinājumā,” noteic Mar­garita.

Būtība paliek, akcenti mainās

Biedrības valdes priekšsēdētājs Gints Berneckis teic, ka līdztekus darbam noliktavā biedrība rūpējas par siltām pusdienām senioriem. Tāpat tiek pieņemti sveču gali, tukšas metāla kārbas un veidotas ierakuma sveces, kas nonāks Ukrainā. Biedrība ieplānojusi vēl reizi sakomplektēt kravu, ko ar sabiedroto atbalstu nogādāt Ukrainā. “Tad godam būsim savu darbu padarījuši atbalsta sniegšanā Ukrainai un pievērsīsimies citām palīdzības formām tepat uz vietas. Ja kāds vēlēsies turpināt sniegt atbalstu ukraiņiem viņu dzimtenē, mēs varam palīdzēt ar padomu,” atzīmē biedrības vadītājs.

Turpmāk iecerēts vairāk iesaistīties atbalsta sniegšanā zupas virtuvei “Karotes”, kas darbojas Cēsīs un nedēļā izsniedz līdz pat 650 porcijām jeb 260 litrus zupas, jau tagad palīdz sagādāt pārtikas produktus. G.Berneckis teic: “Vēlamies uz to koncentrēt savu uzmanību, aicinot gan cilvēkus ziedot, gan pašiem iesaistoties, jo saskatām, ka silts ēdiens šajā vēsajā laikā ir ļoti būtisks.”

Pamazām “Be the light” pār­orientējas arī uz palīdzības sniegšanu Balvos un Gulbenē, kur arī strādā biedrības brīvprātīgie. G.Berneckis skaidro: “Tā kā Cēsu noliktava būs jāatbrīvo, tad pakāpeniski samazināsim drēbju un mantu izdali. Bet arvien turpināsim sniegt atbalstu krīzē nonākušiem cilvēkiem, tās gan vairāk būs pārtikas pakas. Turklāt svarīgi, ka pirms vēršanās pie mums cilvēks ir vērsies pēc palīdzības sociālajā dienestā, jo arī dienests var ļoti daudz palīdzēt.”

Jāmācās pārvarēt grūtības

G.Berneckis vērtē, ka Cēsīs izdarīts ļoti daudz: “Domāju, vietējie, kam bija nepieciešams, vajadzīgo ir atraduši, daži nāk atkārtoti. Jāteic, ka daļa jau noliktavu uztver kā bezmaksas veikalu. Diemžēl ir arī tādi, kuri atnāk, izvanda sakārtoto, vēl kaut ko pieprasa, ir neapmierināti. Daudzi nenovērtē to darbu, kas šeit tiek darīts. Un tas nav tikai par noliktavu. Bet zināms, ka pateicīga sirds atver vēlmi palīdzēt, bet augstprātīga sirds – aizver pēdējās durvis. Turklāt neviens nav atcēlis likumu – ko sēsi, to pļausi. Nav iespējams visu laiku tikai pļaut, reiz pienāk brīdis pēdējam labības laukam, bet daļa no šiem cilvēkiem nekad nav snieguši atbalstu citiem. Ir cilvēki, kuri vienmēr būs neapmierināti, kuri grib tikai sev. Ja nav viņiem, tad nedrīkst būt arī citiem.”

Gints Berneckis neslēpj, ka nereti saskāries ar negācijām. Viņš atgādina: “Tā kā esam sabiedriskā labuma organizācija, tad saņemam arī mērķziedojumus, ko drīkstam izlietot tikai noteiktam mērķim. Ja saņemam “Maxima” dāvanu kartes ukraiņiem, mēs juridiski tās nedrīkstam izsniegt latviešiem. Bet ne visi to saprot.”

Vaicāts, vai šajā ziemā cilvēkiem palīdzība vairāk nepieciešama nekā iepriekšējā ziemā, G.Berneckis atzīst: “Ja runājam kopumā par to cilvēku skaitu, kuriem nepieciešama palīdzība, jāteic, mūsu biedrība nespēj pat ne tuvu palīdzēt. Bet tas nozīmē, ka cilvēkam jāmēģina palīdzēt pašam sev. Mēs varam sniegt atbalstu vienu reizi krīzes situācijā, bet ne katru dienu. Tādu krīzi, kas sais­tās ar karu, mūsu paaudze nav piedzīvojusi, bet vecākās paaudzes pieredzējušas gan karus, gan ekonomiskās krīzes, un allažiņ cilvēki mēģinājuši pielāgoties. Šī paaudze nav gatava grūtībām, nav tām mācīta, jo vienmēr ir teikts, ka viss būs labi. Grūtības pārvarēt ir jāmācās, un viens no veidiem, kā to izdarīt, – mainīt savus paradumus. Tiem, kas to iemācīsies, būs vieglāk.”

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *