Ziņas

Sabiedrība

Labāk nekļūst, bet uzņēmības pietiek

Veikalam jābūt. Aivars Tīdemanis padoties negrasās, jo laukos veikalu vajag, īpaši tiem, kas ikdienā nebrauc uz pilsētām. Foto: Monika Sproģe

Lai gan situāciju nevar raksturot kā plaukstošu, mazie veikali laukos joprojām turpina veiksmīgi strādāt. “Druvas” uzrunātie lauku veikalu īpašnieki un vadītāji atzīst: lai gan situācija tirdzniecībā valsts ekonomisko apstākļu ietekmē ir mainījusies, preču apgrozījums un iedzīvotāju pirktspēja samazinājusies, pagaidām sūdzēties nevar.

Mārsnēnu pagasta veikala “Krustceles” īpašnieka Aivara Tīdemaņa veikala plauktos atrodama pārtika un pieprasītākās saim­niecības preces. Cilvēki rindā nestāv, taču pastāvīgi kāds piebrauc, kaut ko nopērk un aizbrauc. Pārdevēja kārto preces, ik pa brīdim apkalpo klientus.

“Veikals pastāv kopš 1999. gada, tas tapis pilnībā no jauna. Tagad pārdomājot, veikala būvniecība šķiet pilnīgs neprāts. Toreiz kredītus deva ar lieliem procentiem, bet ķīlas novērtējums bija ļoti zems. Lai varētu uzcelt veikalu, visu sievas vecāku lauku īpašumu – astoņas ēkas, 34 hektārus zemi kopā ar mežu – ieķīlājām pret 6 900 latiem. Pirmais piecu gadu cikls bija smags, gāja visādi,” stāsta A. Tīdemanis, atminoties, kā viss, pat preces tika ņemtas uz pēcapmaksu, lai nodrošinātu, ka veikala plauktos atrodams nepieciešamais.

Pirms 20 gadiem Mārsnēnu ciemā dzīvoja aptuveni 900 cilvēku, tagad 300. “Viegli nekad nav bijis. Ja mēs strādātu tikai Mārsnēnu pagasta iedzīvotājiem, veikalam būtu nulles vērtība. Veikals nespētu pastāvēt. At­spaidu dod caurbraucēji un tie, kas parādās sestdienās, svētdienās. Viņi iepērkas šeit, turpretī vietējie, kuri ikdienā brauc strādāt uz Cēsīm, Valmieru, iepērkas pilsētā,” saka veikala īpašnieks.

“Krustcelēm” Mārsnēnos izveidojies monopola stāvoklis, jo konkurences nav. “Konkurence ir laba lieta, bet ir nepieciešams noteikts apgrozījuma līmenis, lai nodrošinātu saimniecisko darbību. Ja te atvērtu vēl kādu veikalu, mēs strādātu ar mīnusiem un, visticamāk, būtu spiesti izbeigt darbību. Runājot ar mazo veikaliņu īpašniekiem no citiem novadiem, visbiežāk pārspriežam dažbrīd absurdos valdības lēmumus. Nekas cits tā netraucē mazo tirdzniecību kā likumu maiņas. Mēs, tie, kas laukos esam izsitušies, strādājam desmit, piecpadsmit gadu. Esam ielauzušies šajā biznesā, ir savs klientu loks, ieguldīts milzīgs darbs, tam nevar vienkārši atmest ar roku. Arī vecums visiem jau nav mazais, 45 un uz augšu, ja aizvērtu savu bodīti un gribētu pie cita strādāt, darba devējs skatīsies pasē,” saka veikala īpašnieks.

Lielākoties lauku veikaliņi strādā bez brīvdienām, nereti arī paši veikala vadītāji vai viņu ģimenes locekļi stāv aiz letes, liek preces plauktos, ja vajag, mazgā grīdu un seko līdzi grāmatvedībai.

“Esam Latvijas Tirgotāju savienības (“LaTS”) tīkla grupas biedri, tāpēc ar preču piegādi nekad nav bijušas problēmas. Neatceros situāciju, kad piegādātājs būtu teicis, ka slikto ceļu dēļ nebrauks. Pievienošanās tīklam atvieglo darbu, jo “LaTS” veido mārketinga pasākumus. Laukos pirktākās preces ir piens, gaļas produkti, saldējums, cigaretes, kuru svētdienās vienmēr pietrūkst, un alkoholiskie dzērieni. Cenu sadārdzinājums precēm ir ļoti minimāls vai, ja ir atlaižu akcijas, nav vispār. Dažbrīd cenu akciju laikā dažas preces pie mums ir lētākas nekā pilsētu veikalos,” saka A. Tīdemanis.

Taujāts, cik ilgu mūžu īpašnieks paredz savam lauku veikaliņam, ņemot vērā, ka reģionos cilvēku skaits turpina samazināties, A. Tīdemanis pesimismam nepadodas: “Ja šeit neienāks konkurents, mēs vēl kādu brīdi varam pastāvēt. Lai arī ciematiņš mazs, bez veikala nevar iztikt. Ne jau visi var aizbraukt līdz pilsētai maizes kukuļa dēļ. Dažiem tas ir iemesls atnākt līdz centram. Par veikala slēgšanu jāsāk domāt tad, ja ilgāku laiku būtu tik smagi kā janvārī, februārī. Tie ir gada visgrūtākie mēneši.”

Mārsnēnietis saka, ka strādāt var, bet būtu vieglāk, ja valdība tik bieži nemainītu likumus. A. Tīdemanis piemin neseno gadījumu ar kases aparātiem, par prasībām, kas beigās neizturēja ne kritiku, ne zināmu laika periodu, arī nodokļu politiku, kura mainās līdzi vēja rādītājam. Tagad personu datu aizsardzības regula, kura tirgotājus nostāda neērtā situācijā, jo vēl nesen Valsts ieņēmuma dienesta prasība bija tirgošanas zālēs, iepretim alkoholisko dzērienu plauktiem, izvietot videonovērošanas kameras.

Raiskuma pagasta Kūduma veikalā “Lauksaimnieki” strādā veikala vadītāja un reizē pārdevēja Egita Plūme. “Mūsu mazajā miestiņā cilvēku, cik nu ir, tik ir. Te tuvu Cēsis, kāds Valmierā strādā – cilvēki var iepirkties lielveikalos. Ar tiem konkurēt nevaram. Lielveikaliem piegādātāji piedāvā zemākas cenas, mēs vairumā neiepērkam, lētāk preci dabūt nevaram,” uzņēmējdarbības apstākļus pārstāsta E.Plūme.

Veikalniece skaidro, ka vasarā cilvēki lasa ogas, sēnes. Salasīto produkciju nodod, saņem naudu un tad arī nāk iepirkties. Lielākais pārbaudījums mazajiem lauku veikaliem vēl tikai priekšā – rudenī bērni būs jālaiž skolā, tad iepirk­šanās vietējā veikalā iet mazumā. Taču veikalu laukos vajag. “Pensionāriem un citiem, kas netiek vai kuriem nav vaļas braukt uz pilsētu, veikaliņš ir vienīgā vieta, kur nopirkt nepieciešamo,” ikdienu raksturo Egita.

E.Plūme vēl uzsver – ziemā, kad apgrozījums sarūk, uznāk domas par veikala slēgšanu, taču tad seko pavasaris un vasara, situācija uzlabojas, un tas liek turpināt. Viņa stāsta: “Mums pašiem pieder veikala ēka, īre nav jāmaksā. Paši arī strādājam, citus darbiniekus neņemam. Mums ir arī gaļas stends Cēsu tirgus paviljonā un saimniecība ar lopiņiem. Tagad audzējam vistas, tirgojam olas. Daļa pircēju skatās uz cenām, daļa uz produkta kvalitāti. Katrs vērtē pēc savām iespējām.”

Veikalniece turpina: “Paši cenu akcijas nerīkojam, bet, ja piegādātāji dod preces ar atlaidēm, tad pircēji tās izmanto. Apkārt dzīvo arī trūcīgas ģimenes – pērk lētāko. No dārgākās produkcijas atsakāmies. Regulāri pērk maizi, pienu, desas; vīri – stipro alu, mazāk saim­niecības preces. No visa kā pa drusciņai turam.”

Maizi “Lauksaimnieki” iepērk no “Lielezera” ceptuves. Lai gan produkcija nav pati lētākā, tomēr iecienīta, jo garšīga un ar labu kvalitāti. “Ir vairāki piedāvājumi no dažādiem aģentiem – vai negribam ņemt maizīti no viņiem. Bet nav jēgas ņemt no vairākiem pa mazumiņam. Mēs “Lielezeram” neesam nekādi izdevīgie tirgotāji, bet šī sadarbība turpinājusies gadiem ilgi, patīkami, ka viņi ar mums strādā, neatsaka.”

Nītaurē stabilā pozīcijā kopš 1992. gada turpina strādāt veikals “Pīlēns”. Tā īpašnieks Andris Kuzņecovs stāsta: “Mūsu situācija droši vien tāda pati kā daudzviet citur lauku reģionos. Pēdējos gados situācija tirdzniecībā ir krietni pamainījusies, taču mēs turpinām darbību. Kamēr vien Nītaurē būs kaut desmit cilvēku, par veikala likvidēšanu nedomājam, strādājam, jo cilvēkiem pārtika ir un būs vajadzīga. Sadzīves un rūpniecības preces, arī kosmētika stāv malā. Cilvēki skatās, ko pirkt, ko nepirkt, kā ietaupīt. Mazāk pērk dārgākus produktus.” Uzņēmējs piebilst, ka viņam piederošajā degvielas uzpildes stacijā arī jūtams peļņas kritums. Tuvējā apkārtnē ir pāris lielo lauksaimnieku, kuriem degvielu pieved klāt. Protams, tas atstāj iespaidu.

“Pīlēnā” kā mazā universālveikalā atrodams viss, sākot no skrūvītēm līdz baltmaizei, rezerves daļām un precēm makšķerniekiem. Veikals spējis iemantot un saglabāt pircēju uzticēšanos. “Uzņēmējdarbībā vienmēr jādomā par klientiem, jāapsver idejas, kā tos nepazaudēt. Mūs jau neviens neatbalsta, neko nekompensē, jācīnās pašiem. Esam sapratuši, ka lauciniekiem iecienītas ir pārbaudītas vērtības. Pagaidām uzturēt veikalu laukos atmaksājas – cilvēki ir paēduši, algas samaksātas, nodokļi nomaksāti, dzīvot var,” stāsta A.Kuzņecovs, piebilstot, ka daļa iedzīvotāju iepērkas arī pilsētas lielveikalos, ar kuriem “Pīlēns” konkurēt nevar.